February 19th, 2011

• Svešinieks
• 2/19/11 09:48 pm
• Sen tas bija, jau kādi gadi 6-7 atpakaļ. Rīga, agrs pavasaris, bet ļoti saulaina diena, tikko pārgāju pāri Vanšu tiltam un virzījos uz koju pusi.
  Dzīvē riktīgi negāja, problēmas no visām pusēm, totāls miega trūkums, miera trūkums gan galvā, gan sirdī, ķermenis noguris un nevelk līdzi manam dzīves ritmam un kaut kāda melna bezcerība iekšā, ka nekad nekas nebūs labi. Parādās galvassāpes mēģinot atcerēties pēdējo reizi, kad juties normāli.
  Gāju pāri kājām, jo naudas nebija trolejbusam. Jautrie studentu laiki, kad pat 20 santīmi bija nauda, hehe.
  
  Tā lūk, es eju nost no tā tilta, dziļi iegrimusi sevī, un man pretī nāk vīrietis. Varētu būt mana tēva vecumā, varbūt nedaudz jaunāks. Kad viņš pienāca tuvāk, paķēra mani aiz rokas, lai pievērstu sev uzmanību (pieļauju domu, ka vieglākus centienus es vienkārši nepamanīju), silti uzsmaidīja man un pateica:
  - Meitēn, tev viss būs labi! Viss nokārtosies.
  
  Es tā abstulbu, liekas, ka pat neko neatbildēju. Iespējams pateicu autmātisko 'Paldies'. Bet viņš kā gāja tā arī aizgāja, pat soļu ritms nepamainījās.
  Pie pašas Olimpijas ieraudzīju, ka rokās man kaut kāda reliģiska reklāmiņa, laikam viņš iebāza rokās, bet es biju tik pārsteigta, ka nepamanīju uzreiz. Bija tāda neliela vilšanās sajūta, ka sanāk, ka tas laipnais vīrietis bija viens no tiem. Nu no TIEM.
  Jebkurā gadījumā, viņa vārdi bija īstajā brīdī un īstajā laikā. Es sajutos labāk. Un man tiešām viss nokārtojās, kaut vai ne uzreiz.
  
  Tā vīrieša seju vairs neatceros, taču viņa negaidīta laipnība un īstie vārdi savienojumā ar silto smaidu, šad un tad uzpeld manā atmiņā.
  
• Current Mood: nostalgic
• 0 commentsLeave a comment