November 5th, 2008

• 11/5/08 11:58 am
• Šonakt sapnī redzēju savu bērnības draugu, ar kuru man jau seeeen ir pazuduši jebkādi kontakti. Viņš ir tikai kādu gadu vecāks par mani, bet cik dabūju dzirdēt pa ausu galiem, ka jau divreiz precējies un otrajā laulībā viņam piedzimušas dvīnītes :) Ašais, ne? Tā kā viņš nebija no LV un tikai dažas reizes gadā brauca uz manu pilsētiņu apciemot vecmāmiņu (tiesa varēja palikt pa visu vasaru), tad pārējo laiku mēs pavadījām visnotaļ aktīvā sarakstē un joprojām glabājas pieklājīga vēstuļu kaudze no viņa. Ar viņu mani saista patiešām daudz jauku bērnības atmiņu, kur es, viņš un vel pāris puiši nodarbojamies ar huligānismu un visādi izklaidējamies, jo Kostiks nekādīgi nevarēja nosēdēt vēsā mierā un izdoma, kā mūs izvilkt no mājām, viņam nebeidzās :D Tā kā es biju vienīga meitene mūsu kompaškā, plus arī pati jaunākā, tad es tiku visādi lutināta no viņu puses un arī apsargāta. Mammuks nekad nebaidījās mani laist ar viņiem, zināja, ka esmu drošās rokās. Vasara parasti man pagāja ar viņiem šādi: guļam līdz pusdienlaikam (viens vispār modās tikai vakara pusē), padaramies, ko vajadzēja pa mājām (tjip palīdzam vecākiem u.tml.), tad ap kādiem 6-7pm lasamies kopā un štukojām, ko tādu sadarīt. Parasti metāmies kopā, pirkām kvasu un cīsiņus, varējām paķert visādus našķus arī no mājām, ņēmām makšķeres (kaut vai tikai skata pēc) un laidām uz kādu ezeru, tjip makšķerēt :D Reizēm aizbildinājamies ar vēžu ķeršanu. Bet nu tas tā. Parasti scenārijs bija viens: salasām labi daudz malkas, iekurinam ugunskuru, iekārtojamies ērtāk tam apkārt un daudz daudz runājamies. Vot neapnika mums :) Pa to laiku, protams, tika izdzerti vismaz 5l kvasa, apēsts viss ēdamais, bet uz mājām neviens nekad nesteidzās. Reizēm mēģinājām arī kaut ko makšķērēt vai vēžot, bet parasti neveiksmīgi, jo tērzēšana mūs vairāk interesēja. Vispār, tiem džekiem bija kolosālākā humora izjūta un katram tā bija nedaudz savādāka, bet parasti es tik daudz ar viņiem smējos, ka nereti no rītiem man sāpēja vēders. Jā, mājās parasti atgriezāmies ne agrāk par 5 no rīta. Mamma nekad nejautāja, kāpēc tukšām rokām, tik modināja mani pirms pati gāja uz darbu un mēs kopīgi dzērām kafiju, un es stāstīju viņai vakardienas jokus un cik labi es pavadīju laiku. Ehhhh, labi laiki bija. Visi brīvi un bezrūpīgi. Tad lūk, pārējie džeki ir atrodami, jo bijuši mani kaimiņi un es labi zinu kā viņiem iet (viens no viņiem ši gada septembrī apprecējās ;) ), bet par Kostiku man vismazāk info un visgrūtāk to sameklēt. Zinu, ka, kad viņš pēdējo reizi bija pie vecmāmiņas, viņš apjautājās par mani, bet ne īstiem cilvēkiem, kuri varētu iedot manu kontaktinfo. Radās doma: a moš riskēt un uzrakstīt viņam vēstuli? Palūgtu mammu sameklēt manu vēstuļu kaudzi un iedot man viņa adresi, bet... Neesmu droša, ka viņš joprojām tur dzīvo, visdrošāk jau ka nē. Un vēl tāds velniņš mani dīda, ka viss ir mainījies, es mainījusies, viņš arī, moš lai viss paliek tāds, kāds ir atmiņās?
  
• Current Mood: Atcerējos bērnības draugu
• 2 commentsLeave a comment

• 11/5/08 05:16 pm
• Šodien ēdu savu vienu no savām mīļākajām pastām: ar vistiņu un ananāsiem, taču izskatās, ka pat makaroni manam kuņģim škiet par grūtu :/ Pat neskatoties uz to, ka ierāvu Actimel. Baigi sūdīga juška, sirds arī atkal sāka klapēt un tas viss norāda uz to, ka uz unīti šodien es neiešu...
  
• Current Mood: Mēģinu sagremot pusdienas
• 0 commentsLeave a comment