Nevaru sagaidīt, kad tikšu mājās, lai lasītu tālāk A.Muntes grāmatu "Stāsts par Sanmikelu"... Man pašai par sevi prieks, ka pēdējā laikā tik ļoti gribas lasīt labas grāmatas :)

Ja uzdod jautājumu: 'Kā Tev iet?' lielākā daļa atbild: 'Labi' tik neitrāli, ka vēl neitrālāk nevar. Tikpat liela daļa uz šādu jautājumu citu atbildi nemaz negaida. Kāpēc tad jautāt?

Ja teiksi, ka iet galīgi šķērsām, Tevi noturēs par čīkstuli. Ja teiksi, ka Tev iet tiešām ļoti labi - reakciju var gaidīt dažādu, bet ... vēl viena mistiska parādība: kad no sirds priecājas, ka ir labi un to arī pasaka citiem, tad - bums, kā ar āmuru pa pirkstiem - sagrūst, nozūd, pajūk tas, par ko pirms brīža teikts: 'Ir ok! :)'

Labs piemērs ar mani pēdējo dažu stundu laikā: es jutos pasaikaini labi un uzrakstīju 'Es lidoju, man šķiet'. Pirms brīža mani izsauca priekšniece un paziņoja, ka esmu pieļāvusi ļooooti rupju kļūdu, ka esmu pārkāpusi savas tiesības, te neesot bērnudārzs utt. Visu tik mīļā tonī, ka sametās bail... Labāk būtu pirms tam rakstījusi, ka dzīve ir dzīve, pelēka un neinteresanta kaut arī es tā nedomāju ;)

Vai kaada shodien atmosfeera darbaa - kaa pasakaa! :) Nu tad beidzot cilveeki kljuust liidziigaaki cilveekiem :)

Lasu Ē.M.Remarka "Lisabonas nakts" un domaaju, cik sirsniiga un saldseeriigi skumja graamata, cik viegla valoda. Vai tas ir arii tulkotaajas nopelns? Atzinju graamataa netruukst, var apdomaat, varbuut arii klusiibaa padiskuteet ar autoru...

Ja cilvēks ir ļoti nabadzīgs, tam pietrūkst laika un vēlēšanās domāt par augstākām vērtībām, veltīt uzmanību savu garīgo vērtību izkopšanai. Lai varētu kopt savas garīgās vērtības, zināma deva materiālo vērtību ir nepieciešamas. Kurā brīdī materiālo vērtību cilvēkam ir tik daudz, ka tas apjūk un aizmirst par garīgajām vērtībām? Dažādiem cilvēkiem dažādi. Kā attiekties pret luksusprecēm? Man tās rada aizdomas, ka ietekmēs cilvēku negatīvi, ka tas aizmirsīs par garīgajām vērtībām, spožums cilvēku apžilbina...

Kaa tas naakas, ka cilveeki meklee sev attaisnojumu un aizvien arii atrod kaadu?