I am Happy!

Atgriezāmies no grupas pastaigas pa Cariovu. Starp citu, grupa šobrīd sastāv no 10 cilvēkiem - 5 igauņi, 2 latvietes, 1 poliete, 1 izraēlietis un 1 nīderlandietis. Rīt mums pievienosies vēl, laikam, 4 cilvēki.
Craiova ir skaista pilsēta. Pavisam noteikti, pirmais iespaids bija labāks kā par Bukaresti. Pilsēta atgādina vecu un nekoptu Rīgu. Negaumīgi salīmētas reklāmas, pārāk augsti trotuāri. Saldējums gan šeit ir garšīgs, un arī rumānietes ir skaistas (tās, kuras par sevi rūpējas). Par vīriešiem gan man vēl nav izveidojies iespaids, tātad dažādi. Šeit cilvēki nav tik tumši kā gaidīju un nav arī daudz čigānu, lai gan vispār viņi ir. Cilvēki diezgan neuzbāzīgi. Mašīnas un sabiedriskais transports gan šķiet diezgan aizvēsturisks. Tagad top mūsu pirmās kopīgās pusdienas.

Ar mīlestību,
LB

Ceļojums sākas!
Ar Janu igauņus sagaidījām Bukarestes lidostā plkst. 1.40. No vārtiem iznāca četri saguruši igauņi – 2 meitenes un 2 puiši. Viņi bija diezgan nerunīgi, jo atšķirībā no manām un Janas 4h Prāgas lidostā, viņiem nācās pavadīt 7h Varšavā. Nospriedām, ka neklausīsim norādījumiem un uz Craiovu brauksim pēc iespējas ātrāk. Plkst. 2.00 nolēmām iet gulēt, lai celtos 5 un mēģinātu pirkt biļeti uz pirmo autobusu uz staciju. No rīta nopirkām biļetes uz savienotajiem reisiem – autobuss uz pieturu 5.40, vilciens uz staciju 5.53., vilciens uz Craiovu 6.47 – samaksājot 59.00 rumāņu naudas vienības. Mini busiņš mūs ieveda dzīvojamā rajonā, tad augšā pa vienjoslas ceļu, kurš atgādināja liektas šaurās trepes. Tur mūs izsēdināja un teica, lai gaidām vilcienu, kamēr buss atpakaļgaitā mēģinās braukt lejā pa iepriekš minēto ceļu. Pēc 5 min piebrauca vilciens – sarkans, pamatīgi aprūsējis un ar lieliem caurumiem starp vagoniem, kur cilvēki cieši piespiesti cits pie cita un stikla. Kāpnes pavisam noteikti nebija piemērotas koferu nešanai. Vilciena durvis manuāli ver vaļā vīrietis, kamēr viņam blakus stāvošais intensīvi pīpē mūsu 6 netraucēts, un tas viss notiek vagona priekštelpā. Lieki piebilst, ka neviens nerunāja angliski un neprata pateikt, kad mums jākāpj ārā. Viņi pat prot lekt ārā no vagona, kad tas vēl nav apstājies un iekšā, kad tas jau uzsācis kustību – tā tiešām dzīvē notiek! Viss ļoti iekavējās un mēs galvenajā stacijā ieradāmies tikai 3 min pirms vilciena atiešanas uz Craiovu. Detalizētu stacijas aprakstu gan nevarēšu sniegt, jo lielā ātrumā skrējām tai cauri, mēģinot saprast, kur ir mūsu vilciens, jo joprojām neviens nerunāja angliski. Tad izdzirdējām pa skaļruni vajadzīgo nosaukumu un skrējām uz peronu – paspējām! Šajā vilcienā mums ir numurētas vietas, un pat biļetes 10 min pēc izbraukšanas jau pārbaudīja, atšķirībā no iepriekšējiem transportiem. Rumānijas daba pagaidām ne ar ko īpašu nepārsteidz, ja nu vienīgi ar savu civilizāciju. 10.00 būsim galā, jācer, ka mums būs pakaļ, jo pašrocīgi mainījām vilcienu uz ātrāku, par kuru jau paziņojām sagaidītājiem.

Šobrīd jau laimīga esmu plašā mājā, kurā dzīvošu turpmākos 2 mēnešus. Drīz iesim iepazīt Craiovu.

With Love
LB

Smaržīga kafija, bļoda saldējuma ar zemenēm, gossips, laimīgs suns klēpī un ģimene - feels like home!

With love,
L.

īīī!
Lieliska sajūta pārņem izejot uz balkona ar skatu uz dzīvo un skaisto Dzirnavu ielu, ietinusies segā un ar kafijas krūzi rokā. Un siltums. ah. Lielisks rīts pēc vēl lieliskākas aizvadītās dienas.

Lai izdodas!
L.

Es tikai vēlos, lai arī jūs izbaudāt ikdienas burvību!

"Mans draugs atvēra savas sievas kumodes lādīti un izņēma paciņu, kura bija ietīta zīdpapīrā un pārsieta ar sārtu lenti. Tā nebija neparasta paciņa, tā bija paciņa ar skaistu zīda veļu. “To es viņai nopirku, kad mēs pirmo reizi bijām Ņujorkā. Tas bija 8 vai 9 gadus atpakaļ. Viņa nekad to nav uzvilkusi. Viņa glabāja to īpašam gadījumam. Es domāju, ka tagad ir pienācis šis īpašais gadījums.”

Viņš piegāja pie gultas un nolika veļu, kur stāvēja pārējās lietas, kas bija paņemtas no apbedīšanas biroja. Viņa sieva nomira.

Tad Viņš pagriezās uz manu pusi un teica:

«neko netaupi īpašam gadījumam; katra diena, kuru Tu nodzīvo ir īpašs gadījums».

Es aizvien domāju par šiem vārdiem. Tie ir izmainījuši manu dzīvi.

Šodien es vairāk lasu un mazāk sekoju kārtībai visapkārt. Es apsēžos savā verandā un priecājos par skaisto skatu, nepievēršot uzmanību nezālēm. Es pavadu vairāk laika ar ģimeni un saviem draugiem, un mazāk laika veltu darbam. Tagad es vairs neko neglabāju: Es katru dienu lietoju savas kristāla glāzes. Ja vajag uzvelku savu jauno žaketi, lai aizietu uz veikalu iepirkties. Arī savas mīļākas smaržas lietoju ikdienā, tā vietā, lai iesmaržotos tikai svētkos. Tādi teikumi kā “Gan jau kādreiz.” vai “Kādā no dienām”, ir izdzīti no mana vārdu krājuma. Ja tas ir tā vērts, es gribu redzēt, dzirdēt un darīt lietas šeit un tagad.
Es neesmu pārliecināts, ko darītu mana drauga sieva, ja uzzinātu, ka rīt viņa vairs nebūs (rītdiena bieži tiek uzņemta tik vieglprātīgi). Es domāju, ka viņa sazvanītos ar savu ģimeni un saviem tuvākajiem draugiem. Var būt viņa piezvanītu kādam vecam draugu pārim, lai salīgtu mieru vai atvainotos par kādu vecu strīdu. Man ļoti patīk doma, ka viņa aizietu uz savu mīļāko ķīniešu restorānu. Šie mazie neizpildītie darbiņi, kuri man traucētu, ja es zinātu, ka manas dienas ir skaitītas. Mani satrauktu, ja es nebūtu saticis draugus, kurus gribēju šai dienā satikt. Satrauktu, ja nebūtu uzrakstījis vēstules, kuras bija jāuzraksta šajās dienās. Satrauktos, ja saviem tuvajiem pārāk reti teiktu, cik es stipri viņus mīlu...

Tagad es nelaižu garām un neatlieku neko no tā, kas varētu sniegt mūsu dzīvē vairāk prieka un laimes. Es sev pasaku, ka katra diena, katra minūte – tas ir kaut kas īpašs."

Grāmata sākotnēji šķita diezgan nesaistoša, bet, ja reiz tā ir "sensāzija, kas uz visiem laikiem mainījusi izpratni par kriminālromāna žanru", nedrīkstēju pārtraukt lasīšanu.
Šķietami neloģiskie notikumi un pārejas no viena pie otra personāža manī izraisīja dalītas izjūtas, galvenokārt jau vēlmi saprast - kapēc? Kad grāmata ieguva manā uztverē izsekojamu sižetu, tā ierindojās interesanto romānu kategorijā. Elpu aizraujoši notikumi un pavērsieni vijās cauri visai grāmatai. Lai gan grāmata mani aizrāva tik ļoti, ka blakus esoša cilvēka kustība mani pārbiedēja, daži kriminālromāna notikumi man tomēr šķita pārspīlēti un slimīgi. Šai grāmatai vajadzētu vecuma ierobežojumu, jo neuzskatu, ka tik slimīgas un brīžiem pat samaitātas lietas vajadzētu lasīt bērniem, kuri jaunāki par 12 vai pat 16 gadiem.
No grāmatas nobeiguma biju gaidījusi ko vairāk. Apzinos, ka "Meitene ar pūķa tetovējumu" ir viena no triloģijas grāmatām, bet tā manī neradīja vēlmi lasīt pārējās divas.

Jaunu puišu valdzinājums ir tāds, ka viņi vēl nav tikuši sāpināti, tātad neuzskata, ka meitenes ir maitas. Viņi ir diezgan naivi un nepieredzējuši. Ar viņiem ir viegli manipulēt. Viņus var mācīt tā, lai kļūtu par perfektajiem vīriešiem. Bet vai tā ķēpa ar mācīšanu ir tā vērta?
Varbūt labāk kādu pieredzējušu vīrieti, kurš visas mazās niansītes jau iemācījies. Bet šādā gadījumā protams pastāv iespēja, ka meitene kļūs par manipulēšanas upuri.
Abas pozīcijas ir diezgan neērtas.

Ņemšu likteni savās rokās un sākšu to pielāgot vēlamajam.

Cik liela nozīme cilvēka dzīvē ir pāris gadiem vai pat gadam?
Vai gan visa vaina nav sabiedrības uzstādītajām normām?

Izklausīsies diezgan old school, bet es tikko noskatījos visu S&C seriāliņu. Protams skaisti, ka visi beigu beigās atrod savu laimi, bet vai nav skumji, ka sākumā tev tā jau bijusi? Kāpēc cilvēks nespēj novērtēt iegūto? Kāpēc jāskrien kā ar galvu sienā, lai gūtu jaunus zilumus, kaut arī beigu secinājums ir nemainīgs - ar pirmo pietika! Vai tiešām ir jāiziet cauri dubļu peļķei, lai saprastu, ka tīras kurpes izskatās vislabāk?
Man šķiet, ka saprotu, ko vēlos un kāpēc, bet vai man būs jāgaida 6 gadi, kamēr arī otrs to sapratīs? Tā gribētos jau tagad zināt kā nokārtosies man tuvo dzīves. Vai tiešām viņi jau tagad noliek plauktiņā savu "The one" rotaļlietu, lai pēc neskaitāmiem gadiem to atkal paņemtu rokās, notrauktu putekļus un saprastu, ka tā tomēr ir vismīļākā, labākā un atmiņām bagātākā?

..un viņas māte man pasniedza šo..
Tā bija sārta lapiņa,
kas bija stāvējusi uz galda pirms viņas pazušanas...
„Man ir šī sajūta. Nu tāda kāda nekad nav bijusi. Tiešām man patīk būt ar Tevi.. Tikai nesaprotu kādēļ es to negribu izrādīt tā kā to vajadzētu.. Laikam tādēļ, ka pārāk mīlu Tevi.ja tu zinātu kā es jūtos kad esi manā tuvumā..! Mana sirds kā neprātīga kliedz pēc taviem skūpstiem, pieskārieniem, glāstiem..

Bet es nevaru.. tava sirds ignorē manējo. Jā ir ļoti sāpīgi redzēt tevi ar citu.. Bet es turos, esmu jau pieradusi pie sajūtas, ka nekad neskatīsies uz mani vairāk kā uz parastu meiteni!

Vienu brīdi pat likās, ka tava sirds ir atvērta un brīva.. Bet tad kā lielgabala lode ielidoja viņa – brīvības garša .. Tik pēkšņi.

Es saprotu, mīlestība ir tad kad ir abpusējas jūtas, žēl, ka mums NAV mīlestības..

Es saprotu, ka tu uz mani nepaskatīsies kā uz savu īsto un vienīgo, bet pagaidi, kādēļ man ir jācieš Tevis dēļ? Zini kāpēc? Tādēļ, ka pārāk mīlu Tevi lai tev un tev mīļiem cilvēkiem darītu sāpes... Vai tu maz apjēdz cik daudz emociju, cik daudz sāpju un jūtu es turu pie sevis! Es tā ilgi nevarēšu! Bet es gribu lai tu esi laimīgs. Paliec ar viņu esmu laimīga par jums abiem. Bet zini, kad lasīsi šo vēstuli vismaz uz sekundi aizdomājies par mani un padomā ko tik cilvēks nav spējīgs darīt dēļ mīļotā cilvēka.”


Tava mīļotā Amēlija!

Šodien bija jābūt tai skaistajai dienai, kad saproti, cik patiesībā nozīmīgs Tev ir otrs cilvēks - bija jābūt mūsu viena gada jubilejai. Jā, viens gads ir patiešām maz. Bet visa būtība jau neslēpjas gadu skaitā, bet gan sajūtās, ka tas ir izdzīvots. Pirmais!
Lietas būtība ir tāda - mēs izšķīrāmies, bet nevis kā normāli cilvēki, kuri savus bijušos ignorē, bet gan tādi, kuri uztur diezgan tuvas attiecības. Principā sajūta bija tāda, it kā mēs būtu kopā, tikai iztiekam bez fiziskās tuvības mirkļiem.
Es saprotu, ka negribas nopietnas attiecības, jo kad tad ir laiks trakošanai, ja ne jaunībā, bet spēles ar otra cilvēka jūtām ir nežēlīgas. Attiecības veido divi. DIVI!
Sāp tas viss izdzīvotais, piedzīvotais, pārdzīvotais, izjustais, teiktais un izsapņotais. Ja jau nolemj turpināt iesākto, tad kā nākas, nevis spēlēšanās apmēros! Tādas lietas neaizmirst. Kāpēc vīrieši tik ļoti baidās no saistībām, ka ļauj šai nedrošībai apspiest patiesās izjūtas.
Jūtos piekrāpta.