| nelabuma epifānija |
Jan. 22nd, 2009|06:21 pm |
sēžu bibliotēkā, lasu.
klak, klak.
vīrietis pāri pusmūžam man aiz muguras, dziļi ieslīdzis darbā izdod skaņu, kas iztraucē lappušu pāršķiršanas, parketa čīkstēšanas un klusu krekšķienu norobežoto klusumu.
klak, klak.
pagājušas pāris minūtes. tā drošvien ir protēze, ko viņš klakšķina pa savu muti, pievērsdams manu uzmanību šai vietai, kas tagad brutāli ielaužas manā apziņā un liek iztēlei veidot nepatīkamas ainas (nesen naktī sapņoju, ka man izkrita visi zobi un smaganas bija tāds sačervelējies norobežojums no pasaules, es centos ēst bet nevarēju, centos runāt, bet vārdi nobruka šļupstā).
klak, klak.
kafija vēderā salecas uz augšu.kā viņš mani kaitina!
klak, klak.
varbūt viņš ir profesors vai kāds autodidakts, ieniris zinātkārā pētnieka darbā, klusi priecīgs un atteicies uz šo brīdi no visas pārējās pasaules.sajūtu pret viņu maiguma uzplūdu, kā pret bērnu, kas, nezinādams neko par pasaules ļaunumu, nodevies rotaļai.
klak, klak.
viņš ir bērns, kas dzīvo pēc rotaļas iekšējo noteikumu kopuma, nedomādams par to, ka pasaulē ārpus pastāv citi cilvēki, citi noteikumi.
klak, klak.
skatos pa logu un nespēju palasīt.cik neitrāli un netraucējoši mēs cilvēki maz spējam būt viens otram, atrazdamies tik tuvu, sagrūzti mazā, netīrā pilsētā, kur gribot negribot elpojam viens otra pakausī, aizķeram viens otru ar saviem mēteļiem un domās kādam citam veltītiem nikniem skatieniem? kur aukstums, troksnis, steiga un bara drūzma, spilgtas un uzbāzīgas reklāmas un veikalu skatlogi mūs atdala vienu no otra, liek rauties projām un izolēties, lai neapjuktu troksnī?
klak, klak.
vai tas ir kaut kāds egoistisks ļaunums, kas mani pārņēmis, mans neapvaldāmais ego, kas nespēj samierināties ar domu, ka nav viens šajā pasaulē?bezpalīdzīgs niknums, tagad jau uz sevi, ja nu viņš nojauš, ko es domāju? cik skumji viņš droši vien justos, zinādams, ka viņa prieks ir kādam nepatīkams. Bet varbūt viņam tikpat nepatīkama ir mana grām,atas pacelšana un nolikšana, mana lūkošanās ārā pa logu?varbūt pat mana elpa?
...
grāmata mani aizved tālu, tālu prom no realitātes, un pēc pāris stundām, izejot no lasītavas, es pat neaizdomājos paskatīties, vai vīrietis tur vēl ir un šo laiku ir bijis. |
|