Par atgriešanos mājās

ir tik dīvaini būt mājās.
itin kā nekas nav mainījies, vien tev ir pazudusi nedēļa dzīves.es paguvu ielūkoties gan padomiskā, gan rietumnieciskā vidē, daudz iespaidu, un tas viss kaut kā sajaucas par lielu, pelēku Neko. kā jau allaž . esmu tik daudz kur bijusi, bet vienalga , ikreiz, kad kurp dodos tā notiek. un vēl jau man lielpilsētās ir ļ. skumji vakaros, jūs ziniet, noklusinātās gaismas un cilvēki kas kaut kur steidzas. ai. esmu nogurusi. varbūt paņemšu nākamo kapučīno veidu. vienu jau nogaršoju.
baltkrievijā bija ļ. dīvaini, kaut esmu tur neskaitāmo reizi, vienalga liekas neparasti propogandas plakāti, visādi ' iesarkani ' uzraksti uz māju jumtiem, komunistiskās un sociālistiskās ielas, ļeņina pieminekļi.. un cilvēki. Viņi ir tādi .. ierāvušies sevī. Komunikabli, kad uzrunā, bet ļ .rezervēti . Šausmīgi nokaunējos, pirmajā vakarā , Minskā, manējie teica, ka iesim paēst, nu es arī paņemu savu mugursomu un aidā. Un tad viņi mani ieved tādā restorānā, sasodīts, kur es ar savu panetīro somu , kerzās un vēja izpluinītajiem matiem izskatos pēc tāda kā šausmoņa. man visu laiku trīcēja kreisā roka, un ravioli negāja mutē iekšā, nu nekādīgi. skumji tā. nē. muļķīgi.

lai tur vai kā , man ir desmit veidu kapučīno, es izmēģināju jau divus, bet priekšā visa nakts!
ai. jāšuj. aizmirsos. un vēl dziesmu svētku vēsture jāiemācās.. ak, sasodīts, šīs būs divas smagas dienas.

tad nu , pēc šīm sešām dienām, es saku - man nevajag gandrīz neko.
kokosa cepumus, kapučīno, vīrieša t-kreklu un kaut ko, pēc kā ilgoties.


p.s. pie velna it visu - pie velna standartus, pie velna citu uzstādītas robežas, pie velna tos, kuriem pie velna esam mēs!