Braucot turpceļā sastapu metālistu, kurš uzsāka ar mani sarunu, jau no sākuma atklāti vaicādams, vai nevēlos ar viņu doties satikties, dot viņam savu telefona numuru. Tad, kad pateicu, ka esmu ar Viņu kopā, viņš vēl vaicāja , vai tas esot nopietni - un cik ilgi tas "nopietni" velkoties.
Muļķīgākais bija tad, kad, iebraucot rīgā, atklājās, ka šis roberts, jebšu, bobijs, pazīst un visai un visai ienīst Viņu. Tad, pusstundas garumā, viņš stāstīja miljons draņķu par Viņu, ik pa mirklim uzskatot mani - cik ļoti tas uz mani ir iedarbojies. Beigās izteicos "Es varu iedomāties, kā tu jūties. Pēc mēnešiem ilgas depresijas, kopš tevi pameta meitene, tu satiec kādu, ar kuru tev ir interesanti parunāties un kura ir tev pievilcīga un viņa,izrādās, jau ir kopā.. Ar cilvēku, kurš tev riebjas. Būs jau labi! Pasmaidi! " un pasmīnēju, skatoties viņam acīs.
Tad viņš vaicāja, vai mums iet ārā no autobusa kopā. Es teicu, ka man ir vienalga. Izmetos ārā pa durvīm un prom biju.

Atpakaļ braucot, iepazinos ar vēl vienu tumšo, viņš atklājās esam mākslinieks, kuram jūnijā/jūlijā līvānos būs darbu izstāde. tik sasodīti jauki parunājāmies, par psiholoģiju, par sabiedrību, par sievietēm/vīriešiem, par socioniku un pašsuģestiju.. viņš teica, ka mani jūnijā uzgleznos.

tā saruna man bija vajadzīga. es sapratu pāris lietas, par kurām šaubījos.

Ir tik atbaidoši zināt, ka kaut kas nav kārtībā un nespēt palīdzēt. Nekādi, nekādi. Tik svarīgs cilvēks, nogurums balsī, un.. un Es tevi mīlu un Arlabunakti.


p.s.
[22:29:44] Dii says: sveeeika :)
Šis būs garš vakars..

! kakao ar Džūniju - Casablancā. ^_^