"Hey, muffins!"

Tā, vienu no lietām, kuras šodien vēlējos padarīt, izdarīju - uzrakstot to kā virsrakstu.
"Hey, muffins and plaguerats!"

Šodien noskatījos dokumentālo filmu par Kočeru, CIP un VDK dubultaģentu. Aizraujoši. Un vēl nedaudz par Rablē dzīvi. Man patīk tā sajūta, kad uzzinu / izlasu ko jaunu - itin kā tie ir aizvien augstāki punkti savas personības attīstībā, no nulles līdz apgrieztam astoņniekam. Es sevi tādās ziņās neierobežoju.

Un. Par šoviem.
Tad, kad man bija astoņi gadi, vienīgais šovs latvijā bija "talantu fabrikants" (?) . No tā es baidījos, jo man nepatika skatīties uz cilvēkiem, kas ieslēgti dzīvoklī - krātiņā un viņiem liek dziedāt, lai tie dabūtu provīziju Rimi maisos. Reiz redzēju, kā viens no tiem, cauri restēm stiepa roku - uz zemes mētājās piecdesmit santīmu monēta. No tā laika es sapratu, ka šovi - tas ir slikti, un tur cilvēki tiek izmantoti kā dzīvnieki, kā izklaidētājmērkaķīši, kuriem vajag veikt trikus, lai tiem pasviestu ēdamo. Tas nav gluži tik nejauki kā ar ogļračiem, bet uz to pusi . Galu galā viņi ir noguruši, nelaimīgi un ļoti, ļoti izbadējušies.
Tagad mums TV parādījās jauns šovs. Tā tik bija sensācija, nu, tas Dejo ar zvaigzni. Es skatījos tīri labprāt, man tajā laikā bija jāada mājturībai 300x75 centimetrus liels audums, un tad nu tas sanāca ātrāk, nedomājot, ko es daru un nesekojot līdzi. Vēl jau man svētdienu vakaros uznāk depresija par gaidāmo pirmdienu, kas ir viens, divi, trīs, četri, piecas dienas līdz kārtējai sestdienai, kurā es varu pamosties pusvienos dienā, akrobātiskā, gandrīz neiespējamā pozā un uz grīdas, nevis gultā. Tā nu tas ir. Es reizēm nepamostos tur, kur esmu aizgājusi gulēt. Sekojoši, šis šovs likās tīri jauks un visnotaļ nevainīgs - kā jau pirmais šāda žanra ražojums latvijā.
Beidzās pirmā sezona, pabeidzu adījumu un viss kārtībā. Atkal ķēros pie depresijas ārstēšanas ar ne tik vardarbīgiem veidiem, lasīju grāmatas , spēlēju ģitāru vai dziedāju virtuvē, šūpodama kājas.
Viss forši, lieliski.
Tad vienu dienu es redzu nepatīkamu reklāmu. Šovs Dziedi ar zvaigzni.
Un tad - Šovs Zvaigžņu lietus.
Un šovs - kkas ? Zvaizgne.
Vai zvaigžņu parāde.
Vai zvaigžņu aleja.

Sieklīgi, bet tajos šovos piedalījās vieni un tie paši cilvēki, viena un tā pati žūrija, un viņi visi visu darīja ar apskaužami vienveidīgi draņķīgu kvalitāti. Viņi dzied un dejo vienkārši nožēlojami - atzīstiet to.
Tas viss ir galīgi garām, viss .
Priecē gan "Balsojiet- trīsdesmit santīmi!". Vismaz tur nav pacēluši cenas.
Bet, vienalga, jautājums - KAMDĒĻ man vajadzētu balsot par kaut ko tik apšaubāmu, KAS ir tie cilvēki, kas balso un - atkal, jo tas tiešām ir svarīgi - KĀPĒC par to ir jābalso?

Tad nu es attopos, ka ir svētdiena, es guļu uz grīdas, pretim televizoram ar tasi zaļās tējas , atbalstījusies uz trim ampīra stila spilventiņiem un īstenā romiešu stilā vēlos nolaist īkšķi ar skarbu izteiksmi sejā. Piepeši es esmu tā, kura skatās tos draņķus, un varbūt drīzumā es bļaušu mammai no virtuves "Ieslēdz lnt , tur būs slavenību paparaci un logi!", bērdama vafeles traukā un karstu ūdeni kapučīno tasēs.
Nē, vafelēm traukā un kapučīno nav ne vainas.
Vaina ir tajā, ka mēs cenšamies aizmirsties, lūkojoties tajās kustīgo bilžu kastēs. Mēs neredzam piepildījumu pašu dzīvēs, mums nav interesanti cilvēki, kas dzīvo mums blakus, mēs. vairs. nepazīstam. cilvēkus. kam dzīvojam. blakus.

Un nošaujiet mani tagad - nošaujiet, kā tādu traku suni .
Mēs tomēr esam masu ražojuma lopi, kuriem vajag vien panem et circenses, mēs esam gatavi darīt visu, lai tikai dabūtu ēst, dzert un vairoties.

Tas ir skumji, un - tas nekad nebeigsies.
Ja jūs to visu saprotat, ko es tagad tik histēriski sarakstījusi esmu, pastāstiet saviem mīļajiem, ka dzīve var būt tik ļoti lieliska un piepildīta, ja mēs atteiksimies no masu priekšstatiem un devumiem, ja mēs kaut nedaudz vadīsimies pēc sava viedokļa un savām vajadzībām.
Neļaujiet saviem tuvajiem un dārgajiem kļūt par televizoriem.


Es tajā pat mirklī izslēdzu televizoru, ar šausmu pilnu izteiksmi sejā.
Mamma piedāvāja aiziet uz virtuvi un uzspēlēt kārtis.



p.s. Apsveicu jūs, mani mīļie! Ir pilnmēness.
Gaudojiet, jūtieties jaunāki par miljoniem gadu!