Šuju mežģīņu cimdus. Saiņoju dāvanas.

Kaut jāatzīst - es negribu šos svētkus. Es gribu vientulību vēl un vēl.
Un bērnus, savus. Piepeši es sevi pieķēru to vien darot, kā domājot par diviem četrgadīgiem dēliem, kur viens no tiem nodod otru, un tad es vaicāju "Nu, kas ir labāk? Saglabāt draudzību vai konfekte?". Nodevējs mani mīļi uzskata un smalkā balstiņā saka "Konfekte!" Es pasmaidu kā Mortrīcija Adamsa, salikusi rokas pie sirds.
Es skatījos raidījumu, kurā stāstīts par briesmīgiem vecākiem, kuri sauc savas atvases par neliešiem, mēsliem un draņķiem un izturās virtuozi pretīgi.
Nevarētu ko tādu nodarīt savējiem. Es drīzāk vīru nogalinātu, kā ļautu tam sist bērnus vai pret tiem attiekties slikti. Mani bērni dzirdētu pasakas, un nevis no bezpersoniskas balss radio vai diskā, bet manis lasītas. Un šūpuļdziesmas. Un es allaž saspraudītu segu ap viņiem pēc stāsta, tad uz nakti noskūpstītu uz pieres un noglaudītu vaigu, allaž smaržojot pēc Salvatore Ferragamo, viņi kopš bērnības zinātu, kā smaržo viņu māte, un, kad būšu mirusi, atmiņas par mani uzjundīs līdz ar šo smagnējo parfīmu. Mēs ceptu bulciņas un keksus, es ļautu viņiem spēlēties ar miltiem un bāzt pirkstus mīklā, lai to pēc tam nogaršotu. Viņi zinātu, kas ir Ziemassvētki un ka tajos gatavo cepeti, karpu, piparkūkas, pīrādziņus. Un mēs svinētu 18. novembri, un dotos uz Krastmalu vērot salūtu, ar maziem sarkanbaltsarkaniem papīra karodziņiem. Es iemācītu, ka televizors un dators ir tādas pat sadzīves tehnikas iekārtas, kā printeris , un..

aj. steidzos.