Tās baismu vietas.
Kī-kī.
Veikali ir elle. Milzīgās, sterili baltās telpas ar augstajiem, nekādi neaizsniedzamajiem griestiem, daudzām neparastām durvīm ar uzrakstiem "Ieeja aizliegta", bultiņām, lampiņām, neskaitāmajiem tērauda konstrukciju plauktiem, kuros glabājas liels daudzums pilnīgi vienādu pēc izskata preču, tas viss mani rada paranoisku nedaudz. Īpaši pēc tā, kad es, kārtējo reizi, Jelgavas Maxima veikalā piegāju pie zivīm akvārijā, un lietišķi vaicāju, vai tām ir savs kvadrātdecimetrs, jo tādu likumu pieņēma kaut kurā tur gadā. Tad viena no zivīm uzpeldēja augšup, gandrīz pārvēlās pāri akvārija malai un mani kārtīgi apšļakstīja. ^_^
Veikalos rodas daudzas filoZofiskas pārdomas par sabiedrību, jo šeit - vietā, kur tiek iegūts ēdiens un izdzīvošanai nepieciešamākās lietas (salātu karotes, siltā apakšveļa, piemēram), var samanīt cilvēku slēptāko būtību. Mēs visi esam redzējuši tantes, ar saviem vīriem, kuras viņus izmanto kā rateļus, produktu stiepšanai uz kasi. Un esam redzējuši arī nervozos tipus pie kases aparātiem, kuri trīcošām rokām ņem naudu/kliedz, ka karte IR derīga, sasodīts! Lai tur vai kā, šīs izdarības netraucē man, es tās vienkārši no malas vēroju un vērtēju. Taču ja ir kaut kas, kas man riebj, tad tas ir Tērvetes alus iztrūkums plauktos, vai, piedodiet - vīriešu uzbāzīgums, sieviešu nekaunība un mazo emomeitenīšu(puisīšu?) pārsvars normāliem cilvēkiem šajās sabiedrības iestādēs.
Vīriešu uzbāzība izpaužas tajā, ka man reiz nācās bēgt uz ģērbtuvēm no kaut kāda egomāna, kurš uzskatīja, ka ir tik neatvairāms, ka var man sieties klāt pat pēc atkārtotiem "Lieciet mani mierā!". Es diemžēl neprotu virtuozi izmantot trīsstāvīgos vārdus. Tad, kad domāju - paldies Dievam, prom viņš ir, es - jā - maldījos. Tagad zināšu, ka vislabāk var paslēpties grāmatu nodaļā, aiz otrādi apgriezta žurnāla "Ieva" vākiem, ik pa brīdim mainot atrašanās vietu.
"Ģevuška, ja tam stojala!"
"Oj, slava bogu, vi zdesj!"
Melu pilnas frāzes, kuras ir krievu tantiņu labākais psiholoģisko ieroču arsenāls. Es pat iemācījos bez akcenta atmest "Ja po russki ņepoņimaju" , kaut tā nav.
Bet, ja kaut kas ir riebīgi, tad tās ir metru piecdesmit garās, apaļās meitenītes, kuras izvelk no plaukta 4. izmēra zeķes, melnā krāsā, lai padauzīgi saģērbtos un ietu uz diskotēku. Ceturto izmēru!
Emomeitenīši ir lielākais ļaunums.
Īpaši tās, ar rozā lociņiem matos.
Viņas šļūkā no viena veikala gala līdz otram, nēsājot rokās baltus rotaļlācīšus, līdz sajēdz, ka čupačupsi ir pie kases, tad aiziet līdz kasei, stāv, atbalstījušās uz vienas kājas un runā; runā par visu, par ko viņas interesējas. Tādā veidā es uzzinu, kas ir Gvena, es uzzinu, ka bija MTV EMA, es uzzinu, ka TH bija kaut kādas nominācijas ieguvēji, un ka blondajai visa istaba ir nolīmēta ar Bila plakātiem.
Protams, pēc šādas smadzeņu skalošanas, es tūdaļ metos uz aptieku - pērku kalcija glukonāta desmitpaku un ļauju aukstajam āra vējam atvēsināt manu sakarsušo galvu, kuru nu jau moka nevis jautājums par to, kādam ismam es sevi pieskaitītu, bet "Vai tiešām mēs paši izveidojām šādu sabiedrību?" un skatos tumšajās debesīs, graužot mazās, baltās tabletītes.
