Man tas riebās.
Sieviete zem piecdesmit, kuplās miesās, ar rozā zābaciņiem un tajos ievilktām džinsām, un pusmētelītis, rozā, kas centās piesegt pie seriāliem tūkstošreiž ēstās šokolādes tāfelītes. Gaišblondie mati, mazo sīksunīšu izteiksme, vienmēr saraukusi sīko degunteli, un ar acu zīmuli, melnu, uzkrāsotas divas arkas virs acīm, jebšu, uzacis.
Pie rokas maisiņš "Calvin Mein" un bēša "Donati" soma.

Rrr. Tas jau nekas.
Vienīgi.

Tā izteiksme, nolūkojoties katrā garāmejošajā sievietē.
Tas naids un riebums .

#

"Viņi nav pelnījuši dzīvot"
"Viņa nav pelnījusi dzīvi"
"Viņiem būtu jānomirst"
"Visiem būtu jānomirst"

Vai mēs paši, bez citu gādīgās palīdzības (šeit: miršanas), nevaram tikt galā ar problēmām?

"Jā, jā, ļoti slims. Nu paskaties, vēl kust, tad jau var aiziet uz veikalu, nē? Tu pārāk daudz ņerksti. Ja jau tu uz māju taisies, tad nopērc kaut kādus augļus, Juri!"
"Kādus augļus. Kādus augļus? Tomāti, kaut kādas vecas vīnogas, ķīnas kāposti, tas taču viss ir! Ko vēl!"
māte pavērš pret tēvu televizora pulti un izliekas izslēdzam viņam skaņu.
tēvs iziet no istabas.

viņas sejā parādās uzvaroša izteiksme.

Pēc mirkļa atveras durvis, ienāk tēvs , apsēžas uz ceļiem mātes priekšā un ieliek galvu viņas klēpī un lūdz piedošanu.

* *

"Skaties, maksi, kāda balta kaķene!"
"Ja tu viņu nebūtu toreiz aizvedusi pie veterinārārsta, tad viņš, varbūt, interesētos."


* *

"Viss, es braucu uz Pleskavu!"
"Brauc!"
"Nu kā tu vari būt tik neiejūtīga!"