Atzīšanās.

Tad, kad gribas ieslēgt un nelaist prom, tad ir īstais laiks atvadīties, es to jau reiz piedzīvoju. Tikai ne atkal!
Es baidos. Un man tevis pietrūkst, es atceros jūliju. Es atceros sarunas pie Brīvības pieminekļa,
un Čili picu, un visu, visu, un tas man sāp. Un vēdergraizes pēc pelmeņiem, un to, kā viena otru aprakstījām ar marķeri, un sarunas, sarunas, sarunas. Mēs izdzīvojām visu, noo sākuma līdz galam, un pēc.
Es jūtos kaut kur mazliet pazudusi. Visādās muļķīgās un bezjēdzīgās domās, es apsolu, es tikšu galā.

Un nevajag neko sacīt. Es labi zinu - ja tu kādu mīli, tu esi blakus, pat, ja esat tālu. Bet tu man esi atkarība. Reizē es zinu, ka dot tev neko nevaru. Vien to neirotisko, un neizteiksmīgo sevi. Jo tu esi pelnījusi ko tik ļoti labāku, un perfektu.

Man tas viss pāries, es tev zvēru, un tevis dēļ es sevi ar prieku lauztu, es kļūtu, kāda tu vēlies,
es stundām un dienām klausīšos visu, kas tev sirdī un uz mēles, un neko nesacīšu. Ja tu vēlēsies.

Tu zini, tik daudzi man ir vienaldzīgi,no sirds vienaldzīgi - vai tos esmu izrāvusi no sirds, jo tiem nav no manis vajadzības, vai tie nav vajadzīgi man. Bet es tev saku, tu man esi vajadzīga. Bez tevis es esmu nekas. Es tevi mīlu.


Manas atklātības vienmēr izskan haotiskas.
Es to sen neesmu darījusi, un tādēļ tās tik lauzītas.


Es tevi brīdinu, kad es tevi satikšu, es tevi apskaušu un ilgi nelaidīšu vaļā.
Nekad nebūtu ticējusi, ka kāds cilvēks man būs tik svarīgs, kā tu, mīļā. Es nezināju, ka reiz jutīšos tik saistīta tev.