#
Viņa stāvēja tuvu otrai sievietei, ar kuru sarunājās - tā turēja viņas roku un skatījās acīs .
Viņa smaržoja pēc bēru vainagiem un sērām, un ar brīvajā rokā iespiesto melno samta cimdu slaucīja miklās acis. Negulēto nakšu tumšums krāsojās zem tām, kurās viņa kliedza pēc viņa.


#
Uz soliņa .
Septiņdesmit divu gadus ilga pieredze, ka novembrī ir vēss. Un mātes "Olga! Es tev izšuvu lakatiņu, še, velc!" , kad tai bija vien četrpadsmit.
Vīles jau izirušas. Agrāk tik saulesdzeltenais audums kļuvis blāvāks, kā gaisma viņas acīm un fotogrāfijas.
Sejas izteiksme tā pati - cienīgā.
Bet viņa sēž. Skatās uz tiem, kas pēc gadiem būs turpat, viņas vietā. Un arī vēros.

#

.. skrējiens garām dzīvokļu namam, tā atstātajām atmiņām, kā tām atvērtajām durvīm, zaļajām.
Reiz to viņa bija saukusi par māju, kurā dzīvo, bet nevis par mājām - kā jau allaž.
Sasodīti nepārliecināta viņa bija, kaut melnajos matos mirguļoja kas no Krievijas aristokrātijas zelta laiku burvības. Gan viņa radīs savu vietu, savas mājas.
Garām Oļas tantei, ar oranžo lakatu, garām melnbaltajam mincim, kurš piemiegtām acīm, sarāvies mēģināja sildīties, reizē ar labo ausi ieklausoties kādā skaņā. Pelēs. Peles pagrabā savukārt skripstinājās gar kartupeļu maisiem, bet kartupeļu maisi .. tie vienkārši tur bija.
Līdz kam skriet? Viņa vienkārši vēlējās būt zem tēraudpelēkajiem mākoņiem. Tie kā vienaldzīgas sejas savilkušies, nesolīja neko - nedz sniegu, nedz lietu.
Un nevajag. Dažreiz vajag vienkārši būt. Kā kartupeļu maisiem.

#

Cik dīvains bija tas akmens. Kā likums, ik pavasari to solījās aizvest prom, kā arī tos pārējos divus - mazākos. Pie Zaļās ielas namiem. Katru gadalaiku citā krāsā .
Bija zils, kad durvis bija zilas.
Un tad kļuva zaļš. "Vasara klāt," visi smējās. Durvīm arī.
Bet nu jau ceturto dienu rādās dzeltensarkans.

Tas jau nekas.
Vienīgi durvis kā bija zaļas, tā arī palika.

Jāved prom. Tiešām.

" Kad es biju jauns, es gribēju izmainīt pasauli,
bet man tas neizdevās. Es vīlos un stājos mēģināt.
Tad es pieaugu, un vēlējos mainīt valsti, vai vismaz pilsētu
un līdzcilvēkus - arī tas nenotika.
Tad es izmainīju sevi. Mainījās arī cilvēki man apkārt.
Ja es būtu sācis tieši tā, varbūt mainītos pilsēta un valsts,
un - kas to lai zin - varbūt arī visa pasaule."

Kapakmens uzraksts, Anglija.