Tīri jādomā, vai šis raksts jāliek pie personiskajiem, jo es izmantoju tik atklātu vārdu.. APAKŠVEĻA!
   
    Organisms , piegrūsts ar zālēm. Miega trūkums. Gribas iegāzties savandītajā gultā, ļaut riebīgi tievajām kājām bezspēkā sakrustoties , un just savus matus kutinam vēso ādu, es gribu nosalt, kaut esmu ar sasodītu saaukstēšanos, gulēt uz aukstajām, baltajām segām vien melnajā apakšveļā. Tajā, ar atlasa maliņu. Un zeķes. Cienīgi skaisti, eleganti.

    Es gribu tumsu visapkārt, jo es redzu visu arī bez gaismas - es iztēlojos, vai pavisam agru rītu, tādu, bez jēgas. Es vēlos sajust kādu sev blakus, ne cilvēku - tas būtu pārāk vienkārši. Lai tas Nekas man glāstītu muguru, ar ledaini saltu plaukstu.

    Es gribu neko, kādu brīdi. Neko, kam censties, neko, kam dzīvot, neko, no kā skumt. Zinu vien, ka gribu pati sevi, jo man reiz jātiek galā. Es iesāku lietas, bet nepabeidzu. Es iesāku savu apcerējumu, kas ir tomēr svarīgs, bet tad iejaucas laiki/vietas/cilvēki, kas iztraucē un es zaudēju saistību ar gandrīz gatavo domu. Neiet runa par dzīves jēgu, bet gan. Par dzīvi kā tādu. Dzīves jēgas meklēšanas periods iziets jau sen, vienpadsmit gadu vecumā. Ļauns, ļauns ieraksts dienasgrāmatā. Ar domu, ka "Es zinu, ka visi ir jāizmanto, un tāpēc jūs visi mirsiet! Tagad es pabeigšu zīmējumu vizuālajai ar cūku bez galvas , asiņojošo. "

Ne no šīs pasaules.

    Vēl viens ieraksts no dienasgrāmatas, kad man bija četrpadsmit :
" Izteicu mātei domu, ka vīrs drīkst piesiet sievu pie gultas, ja viņam nepatīk viņas viedoklis, savukārt viņa var kliegt, aurot un dauzīt traukus, ja viņas viedoklis nesaskan ar vīra. Māte teica, ka tas ir ārprāts, un tā rodas noslieces. Kādas noslieces?
BDSM? Perversijas? Deviācijas? Sadomazohija? Es tā arī nesapratu. Viņa neprecizēja. "

Lūdzu. Aizvakarnakts.

Aizrijies ar Aldara korķi un nosmoc.