"Tas nav loģiski pamatots teikums," man rakstīja atpakaļ par tik būtisko, kas man tagad ir.

   Un man atkal jāslēpjas. Tik sen nepiedzīvota vilšanās cilvēkos.
    Cilvēki nesaprot un nezin, jo nevēlas, baidās saprast. Es arī, ja kādreiz saku ko asi un nepārdomāti.

    Es gribu cept kanēļmaizītes, bet es nevarēšu. Jo nav laika. Bet, velns ar visām mācībām, uz elli tās! Man vajag cept bulciņas; citiem vajag lasīt kastaņu lapas; apmeklēt dietologu, vai Vaļu no pirmā stāva, atceries viņu? un uzspēlēt kārtis piesmakušajā virtuvītē ar paklāju pie sienas un dzelteno, spiedošo gaismu.
    Tā ir mana terapija, nesaprātīgie ļaudis, kuri ir atrofējušies tiktāl, ka aizmirsuši sajēgt ar sirdi, vien ar zinātniskiem terminiem! Ar loģiskumu un teikumu precīzo izkārtojumu!
    Beidziet mani sāpināt. Vismaz - centieties vairs to nedarīt. Ne tādā veidā, tas bija pārāk.. Jūsu atkārtoti vienādais veids ir kā tā spīdzināšana, kuras galvenā iezīme ir vienā noteiktā pieres vietā pilināts ūdens, stundām, dienām un nedēļām! Cilvēks sajuka prātā; nevainīgā ūdens pilienu pilēšana darīja neizmērojamas sāpes to nebeidzamības dēļ. Ja persona nenomira nervu stresa dēļ , tā padevās. Ja vien šis prātā sajukušais vairs spēja būt kam derīgs.
    Man teica, ka man ir savdabīgs piegājiens vienkāršām lietām, un, ka esmu nenormāla un, ka esmu dīvaina. Un tas rada man prieku. Bet. Es laikam tomēr esmu Nenormāla - un visvienkāršākajā šī vārda nozīmē - ja ļauju daļu dvēseles izlikt apspriešanai.
    Tu nekad neuzzināsi, ko rakstu, un ko domāju. Jo .. tu atkal to izmantosiet pret mani. Kādēļ? Velns, nu KĀDĒĻ? Es tev dodu tik daudz; es jums atdodos no sirds, bez nekā sev atpakaļ - esmu tiem, kurus nepazīstu, tiem, kurus zinu un tiem, kuri man svarīgi - bet nekas nebeidzas, arvien es jūtos kā cīnoties ar tavu nelaimju vējdzirnavām, tu nevēlaties saprast pats, ka esi laimīgs un īpašs, tev vienmēr vajag, lai kāds to pasaka. Tu netici, ka lietas ir skaistas,  tu, racionālais, loģiski domājošais - dvēseliskais kropli! Tev vajag praktisku pielietojumu it visam; saprotams, ka saulrietu nevar ieliet burkā un iekonservēt ziemai, lai to notiesātu, uzzieķētu uz baltmaizes rikas. Un pat baltmaizes rika ar rožu ziedlapu ievārījumu jums nerada prieku, ne tādēļ, ka tā smaržo, ne tādēļ, ka tā lieliski garšo. Jūs pat nesaprotat, kā šīs lietas varētu būt kas īpašs, un es vienīgā esmu tā trakā , kura var uz koka dēlīša sivēna formā uzlikt vienu vienīgu maizīti, bet glīti sasmērētu, ar tējas krūzi, kuras osiņa ir pagriezta uz labo dēlīša pusi, lai to būtu ērtāk paņemt tam, kuram tā ir domāta. Sīkumi, sīkumi; lielās lietas! No tām dzīve neceļas. Nu, analītiskais prāt, arī lats sastāv no simt santīmiem! Naudas iespiedmašīna no skrūvītēm, varas aparāts - no deputātiem.
    Tu nepamani acīmredzamo; tu nepamani nedz to, cik rūpīgi Anna (ahā, loģiskais, tas IR izdomāts vārds) no "Randoms" veikala iesaiņo kārtējo metal žanra izpildītāja disku maisiņā, pirms to iedod tev rokās. Viņa cenšas jo īpaši. Un viņai sāp, ka viņai to nepasaka. Vai, ka "Lido" Krasta ielā pie kartupeļu stenda stāv vīrietis ar reta skaistuma acīm, un vēl retāk sastopamu lielisku kartupeļu cepšanas stilu. Jā, viņam par to maksā .Bet, ja TEV samaksātu, tu vienalga nevarētu tā izdarīt. Tu nevarētu izdarīt kā es , to ieraudzīt. Bet tu varētu ko citu, par ko es varētu sajūsmināties.
    Tu pacel acis uz zvaigznēm tikai tad, kad reizi gadā, uzvilcis zābakus, meties ārā , pa sniegoto celiņu vērot jaungada salūtu, un pacel rokās turēto šampanieša glāzi un brīnumsvecīti, bet brīnums beidzās, kad tu sāc aurot pa lauku kaut ko par bļedslapjāsspičkasfakingšit , iztraucējot svēto klusumu. Bet zini, es esmu blakus, un sēžot piesnigušajās šūpolēs ar vienu brīnumsvecīti un šokolādes konfekti rokās , un es klusi dziedu , vai raudu. JĀ, ES RAUDU! TĀ CILVĒKI DARA! Es raudu par to, ka pagājušogad Ilzei vēl bija tēvs, bet nu - šogad - vairs nav, tā ir vien atmiņa. Es raudu, jo es citkārt nespēju, es raudu daudz un ilgi. Par ko tu pēdējoreiz raudāji?
    Un , tu esi skrējis , tāpat, jo gribēji aizbēgt no tā, kas palika aiz muguras, vai notikuma, skatiena, vai vārda?

    Vērojis , kā cilvēki smaida - viens mazliet uz sānu, otrs - plati , trešais - atgāžot galvu?
    Vai neesi vēlējies salasīt naudu no strūklaku baseiniem, un sabērt ielu muzikantu instrumentu kastēs?
    Ignorēt "man nesanāk" un "vāj, skatās" un dejot, jo tā vēlies, pie Brīvības pieminekļa, es ticu, ka viņa ir redzējusi ne to vien?
    Vai tu vari samaksāt par kāda bērna konfekti, kuram drusku pietrūcis naudas pie kases aparāta?
    Šķirstīt vecas grāmatas domājot nevis par to dīvaino un mūslaikam pārāk nevainīgo sižetu , bet par tiem, kas tās ir lasījuši?
    Apskaut, neprasot?
   
    Es jau sen sapratu, ka es neesmu domāta spožai laimei, jo esmu tavs atspulgs. Bet es gribu turpināt ticēt, es gribu atkal atrast to iemeslu, kādēļ tā sāku rūpēties par tevi.