Nekur

nevēlos iet. Šodien - ne. Solfedžo un mūzikas literatūra, specialitātes divas stundas. No sešiem līdz pusdesmitiem . Bet es gribu kliegt :"Nē!" kā vakar. Vienkārši "NĒ!" tam , kas notiek.
NĒ - cilvēkiem. NĒ - paziņām, lielītājiem, apdirsējiem, visiem. NĒ - uzticības personām.
Es gribu darīt to, ko vēlos. Sēdēt istabā, kas nu izskatās šausmīgi - es mēģinu samainīt vietām gultu ar klavierēm, bet klavieres ir tik smagas, un tētis aizmirsa vakar tās aizbīdīt. Visa istaba ir mēslaine. Vienkārši. Noņēmu no sienas , pie kuras tagad atrodas gulta, visu to vājprātu, kas tur atradās iepriekš, sākot ar lakatiem no ēģiptes, beidzot ar ziemassvētku kaklasaitēm , un ķīmijas ieskaites lapām, un kalendāru ar sunīšiem, kuri gan ir ar melno flomasteri pārveidoti par metāla cienītājiem (re kā. pietiek melnu krāsu, un visi kļūst par tumšās kultūras pārstāvjiem.) , un manu - fejas - no stieples veidoto zizli, auduma puķi, izlaiduma fotogrāfijām un rāmīti, kurā direktors, dīvaini smaidīdams, man sniedz atestātu. Visi mani literatūras projekti, kolāžas, VISS. Tiklīdz tas pazuda no sienas, atklājās, ka tā ir vienīgā vieta uz visas istabas sienām, kur kaķis nav skrāpējis savus nagus. Ak , kungs, kaut māja ātrāk tiktu uzcelta. Otro stāvu jau sāk darināt ar ģipškartonu. Bā.
Un uz durvju līstes "Te dzīvo Dana, welcome" , kuru es užšņāpu ar krīta gabalu divpadsmit gadu vecumā .. šis uzraksts joprojām daiļo manu istabas ieeju.
Gribas visu izraut no skapjiem, plauktiem, galdiem un klavieraugšas, samest uz grīdas kaudzē un sadedzināt, tas viss pirms mēneša rūpīgi kārtots un likts, viss ir emocionāli novecojis. Es jūtos kā tādas pensionētas sievietes mājvietā, kur viss tik noguris un miris. Viss ir mainījies, es gribu to redzēt arī savā vidē.

Būs jāaiziet. Satikt Oskaru, Oskaru, Lindu, un vēl tos dažus nejauceņus. Jo tagad man gribas nolīst savā šmucīgajā istabā , skapī un izkaukties. Kā piecgadīgam bērnam. Jā. Bez atbildības.