#4

Izdarīšu to Mārtiņa un Kristapa (īpaši Kristapa) vietā.
Viņi/viņš mani piedzirdīja. Absolūti. Sākumā , tik nevainīgais, preses bārā iedzertais piebalgas alus kauss . Un tad "Tērvetes" , kuru vaļā viņš tik gādīgi rāva ar narvesen šķiltavām un tad ar zobiem. Kad šaubīgi , jau pietiekamā Piebalgas reibumā, paskatījos uz pudeli, man Saurijs teica tā :" Ja izdzersi šo, tu pwnosi anomāliju un lielu kaudzi visu forumiešu un kļūsi half tik vīrišķīga, kā Raine vai Seila."
Iejaucās Kristaps. "Viņa jau tāpat pwno Anomāliju. Julians bija autā jau pēc pusglāzes."
Beigās , pēc manas nežēlīgās čīkstēšanas (ī, cik tizli. ), ka Kristapam būs mani jānes ("Bet tu taču to vēlies, ne tā"), viņi abi iedzēra pāris malkus no pudeles un lika tikt ar to galā.
Tiku.
To, kā aizgājām atpakaļ līdz Preses bāram - neatceros. Zinu vien, ka Saurijs grābstījās ap stabiem un es ik pēc minūtes atkārtoju "Un kur te var atrast labierīcibas, cienītais?".


Lai nu kā. Diena bija `````` awesome. Tā. Paldies tev par to. Es .. es darīšu , ko varēšu, bet nākamnedēļ vēlos tevi satikt. kaut uz stundām trijām.

Līdz iesēdos autobusā, biju šausmās, kā pārdzīvošu braucienu. Praktiski tūdaļ pat atžirgu un sāku runāties ar kādu onkuli, 52 gadus vecu, kurš turpmākajās stundās mēģināja mani pielauzt sarunām par seksu un , lai es iedodu viņam savu telefona numuru. Abos gadījumos viņš saņēma atteikumu. Liku novākt viņa rokas no maniem ceļiem, jo es tomēr grasos precēties , esmu laulājusies. Kristap, tev ir divdesmit divi, tu ej kautkurā kursā, un tev ir dzīvoklis, es iešu divpadsmitajā klasē un vasarā ar tevi precēšos. Brr.
Kā man nepatīk runāt ar cilvēkiem, kas ir līdz pretīgumam loģiski. Viņš man stāstīja, kā padomju savienībā viss bija daudz labāk, kā viņš skaisti dzīvojis un tā, ka cilvēki bijuši jaukāki un iejūtīgāki. Izteicu domu, ka var un vajag priecāties arī par citām norisēm , piemēram, lietu . Mākoni. Krūmiem. Par to tiku smagi nosaukta kā 'jaunības ideāliste' . Oh , well, es esmu. es zinu. Bet savādāk nevaru, jo ESMU tāda radīta. Un tas man ir dots no dzimšanas. Mīlestība pret savādo, iejūtība, iecietība , sapratne un vēlme būt kam jaukam citu dzīvēs. Es zinu tik daudzus , kas ir noguruši dzīvot, un tiem ir vien četrpadsmit, piecpadsmit , sešpadsmit gadu. No šiem cilvēkiem jaušas svēts senums; itin kā viss, ko var piedzīvot, ir piedzīvots , viss , ko var just, ir justs.

Kāpēc cilvēki zaudē mīlestību pret savu dzīvi?

Es nekad nekļūšu īgna un riebīga, tāda, kura domā vien par savu dzīvi, savu likteni. Es turpināšu atstāt vēstules , radot cilvēkiem dienu īpašu. Likt tiem just brīnumu. Bet pašlaik.. esmu nogurusi. Šī emocionālā atdeve prasa daudz, bet atpakaļ netiek nekas. Vien pašas gandarījums. Bet ar to nepietiek. Esmu tik savādi bērnišķīga, un pieauguša reizē. Viņš teica, ka mani dzīves uzskati ir kā divdesmit piecus - trīsdesmit gadus vecai sievietei. Man ir piecpadsmit. Bet es nejūtos mirusi. Patiesību sakot, nekad nebiju domājusi, ka nodzīvošu ilgi. Sešdesmit gadus, varbūt. Ak, kungs, es ceturtdaļu mūža jau esmu nodzīvojusi! Bet tas nekas. Es jūtu piepildījumu savos pavadītajos gados.

Viņš teica, ka esmu māju sieviete. Tā, kas rūpējas par ģimenes pavardu. Am I?

Kristap. Dziesma. Jā.

Sveiciens mīļajai Ditai Dronei, kuru mēs satikām Stacijas laukumā, zīmējam. ^_^