| Patiesībā cilvēks ir viens |
[May. 2nd, 2007|06:07 pm] |
| [ | mood |
| |  sad | ] |
Ikviens no mums vēlas attiecības, bet patiesībā cilvēks ir viens. Viens pats ar savām domām, savām izjūtām un saviem priekiem, bēdām. Katram ir vēlēšanās ar kādu padalīties savās izjūtās, domās, ar jebko, bet rūgtā patiesība ir tāda, ka nevienam tas īsti neinteresē. Katram ir sava dzīve, savi prieki, bēdas.
Nevienam neinteresē tavas bēdas. Vieniem cilvēkiem vienkārši patīk sajusties vajadzīgiem, un, ja tev sāp, tad viņi jūtas vajadzīgi, lai tev palīdzētu. Ir arī otra cilvēku daļa. Tie, kuri par tavām bēdām īstenībā priecājas. Ikvienam taču ir savas problēmas, savas likstas, ar kurām noņemties, kam viņiem vēl tavas vajadzīgas?
Tavas veiksmes iepriecina tikai tavus vecākus. Visiem pārējiem skauž. Slēpti vai pat nedaudz atklāti. Viņi paši grib būt tavā vietā. Un latvieši ir skaudīgāki par citiem. Kurš nav redzējis to skaudīgo smaidu cita vai jutis savā sejā?
Kurš gan nav dzirdējis, ka mēs esam divi eņģelīši un, lai lidotu, mums vajag apskauties. Tādas muļķības. Nav mums pat tā viena spārna ar kuru varētu cerēt palidot. Mēs esam visu dzīvi vieni. Viss, ko mēs darām ir atkarīgs tikai no mums pašiem. Lai tie, kuri tā nedomā, padomā vēlreiz. Mīlestība īstenībā ir sāpju pilns process. Mīlestības dēļ cilvēki ir gatavi uz visneiedomājamākajām lietām. Viņi pamet ģimeni, viņi nogalina, viņi karo, viņi trako, viņi raud, sāpina sevi vēlreiz un vēlreiz. Mīlestība īstenībā ir psihiska saslimšana. To neizdomāju es. Tas bija rakstīts tik cienījamā žurnālā kā Rīgas Laiks. Jā, jā, mīlestība ir slimība. Cilvēki pieradinās, cilvēki sāk atrast būt vieni. Bet mīlestība pāriet un pāri paliek tikai pieradums un tad viņi strīdas un plēšas, šķiras un raud. Vistrakākais jau ir tas, ka bieži vien viņi sāpina viens otru. Sāpina paši sevi un to otru.
Es jums visiem piekritīšu, cilvēki ir bara iedzīvotāji. Bez bara mēs nevaram. Un vajag tieši to baru, nevis kaut kādu sabiedrību. Bet, kad mums ir šis „savs” bars, mēs sākam meklēt vientulību. Dzīvojam vieni savos lielajos dzīvokļos, milzīgajos mitekļos. Mums vajag būt vieniem, lai sakārtotu savas domas, lai saprastu ko mēs paši gribam.
Un vientulība mūs biedē. Man ir 21, bet es baidos no vientulības. Es baidos. Es nemāku dzīvot viens, kā tas patiesībā arī šobrīd ir. |
|
|
| Bailes un vēl šis tas. |
[May. 2nd, 2007|12:35 pm] |
Tikko izlapoju kāda drauga dienasgrāmatu un tas manī viesa dziļas pārdomas. Pārdomas par lietām par kurām iepriekš pat nebūtu bijusi (iespējams) spējīga iedomāties.
Bailes. Šim cilvēkam bija bail. Mazliet vairāk kā gadu atpakaļ viņam bija bail. (jā, runa iet par kādu puisi) bail no vientulības.
Un izlasot gan šo dienasgrāmatas ierakstu, gan visus pārējos sapratu, ka patiesībā šis Viņš ir pilnīgi citādāks kā cilvēki domā, kā es biju iztēlojusies.
Bet vai tā var būt ? Vai ir iespējams, ka cilvēks (iespējams pašam to negribot) rada vienu iespaidu par sevi, bet patiesībā ir gluži citāds ?
Piedod, ka domāju tā ... |
|
|