~Otrais dublis~

Tikko ar kolēģi runājām par foto-grāfēšanu. Par melnbalto 'pozīciju', kad skaties kāda pseido-mākslinieka veikumu, un gandrīz visas bildes ir melnbaltas. Vai arī, kad pats uzskati, ka mākslu var sameklēt tikai pelēko, balto un pavisam tumšo toņu variācijās. Sakat, ko gribat, bet tā ir tikai tāda iesācēja stadija, kad visas b&w 'mirkļu ķeršanas' liekas awesome. Bezkrāsu bilžu lielo īpatsvaru vēl pastiprina neoficiāli atzītais stereotips, ka profesionāļiem ir tuva tieši ahromātika.

Tālāk mana radītā vizuālā teorija apgalvo, ka nākamais estētikas pieturas punkts ir 'blāvinātas' krāsainu toņu variācijas - jau solis tuvāk pilnvērtīgai krāsu mācībai, pa vidu paspējot iestarpināt arī kādu 'full color' performanci vai sajūsmu par to.

Un pēc tam iestājas līdzsvars, kad tonis un krāsu variācija redzams kontekstā ar ideju un vizuālo vēstījumu.

To tik es pēc saviem novērojumiem.