~Otrais dublis~

Sveika! Man Tevis pietrūka, skumja. Tikai tāpēc, ka man ir BAIL. Bail nepabeigt.

Šovakar pie jūras. Tieši tā man pietrūka. Un tik jautri bija atkal viņus satikt. Mīļie mani, foršie, vecie, 'savējie'. Īstenībā neko vairāk arī nevajadzēja, jo viņi no visas tās 'kompānijas' bija vistuvākie. Laikam bijām pat tā pašpasludinājuši visu nekārtību izraisošo kompāniju - 'savējie'. Kāpēc man toreiz patika tā manipulēt ar cilvēkiem? Jo tā bija varas apziņa. Bet tas ļāva man 'piestrādāt' pie savas morāles pēc tam un saprast, ka ir lietas, ko nedarīt, nebīdīt, un nemēģināt mainīt. Lai gan ārprātīga taisnīguma izjūta man vēl arvien neļauj 'nomierināties' un pa retam [bet tomēr] izraisa vēlmi 'paspēlēties'. Ar tiem, kas to pelnījuši.
Man tik daudz vēl jāmācās. Es nemāku būt patiesa, un liekas, ka nemāku arī mīlēt tuvos, izņemot savu 'nepabarojamo' egoismu. Must rule the world sindroms laikam. Es esmu sašvīkāta lapa un uzstājīgi mēģinu izdzēst līnijas, cerot nogludināt arī atstāto līniju rievas.

Es visu izdarīšu. Labi un vēl labāk!

Viens no faktoriem, kas nosaka cilvēku savstarpējās saprašanās robežu, ir vienotu jēdzienu definīciju trūkums un katra tā uztveres atšķirības.

Man ir sākušās 'miega problēmas'. Nevaru pagulēt. Nevaru arī ieēst. Paranoja, ka no manis atkal gaida būt labākajai, veiksmīgajai, gudrajai. Jā, jā, VS, no manis arī gaida būt 'brīnumbērnam'. Visā, ko es daru. Tāda tieksme pēc ideālisma. Bet ideālu nav iespējams sasniegt.
Un tās pat vairs nav 'ārējās' gaidas, es tās esmu pārvērtusi par pašas gaidām, gluži kā iekšējo mehānismu.

Tāpēc man ir bail kļūdīties. Jo kļūdas atrodas ideālisma skalas pašā apakšā. Tāpēc arī ir bail vispār kaut ko sākt darīt. Nu, re, nonācu pie vecā labā secinājuma, ka nekļūdās tikai tas, kas neko nedara.