~Otrais dublis~

Es sāku saprast, kāda fantastiska sajūta ir 'ķert' ātrumu, minstināties uz grubuļainā asfalta, sakarst pat pie + 14, nobīties no augstām apmalītēm un 'slīdēt' pa mitru asfaltu, aizķeroties aiz salijušiem ziediem un mašīnu 'izmestiem' dubļiem. Tāda klusā Rīgas vakara romantika ar visu lietu.

Es nedrīkstu sevi pieradināt. Vislabāk ir būt nesaistītai ar konkrētām nodarbēm, vietām, cilvēkiem. Jo pieradumam ir pārāk liels spēks, lai es pēc tam varētu no tā atteikties.

Akdies, man vajag šokolādi. Tagad un tūlīt. Vai arī mīlestību. Var arī pa maziem gabaliņiem ar iekausētām apelsīna miziņām un apskāvieniem.

Ok, beidzam 'ņuņņāties'. Es taču sevi visiem pozicionēju kā spēcīgo sievieti. Visu varu, visu daru un nekad nečīkstu. Tikai dažreiz, kad neviens neredz, un tuvumā ir spogulis, kurā skatoties, piekoriģēt skropstu tušas atstātās pēdas vai vismaz pārbaudīt acu 'asarainības' pakāpi.

Miegs nāk. Un vispār man šobrīd ir ļoti priecīgi. Ja vien vēl būtu tā šokolāde..

Bet rezultātu tomēr varu izskaidrot ar šī brīža 'brīvās meitenes' statusu. Viss ok. Esmu 'labā'.

Tikko ex atkal bija piekāpis. Atkal paspējām gandrīz 'sakasīties'. Nu, kāpēc viņam viss tik emocionāli jāuztver? Jaunības maksimālisms. Gan drīz pāries.