![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
Vislabāk es jūtos darbā. Pat tad kad tā ir par daudz, par grūtu vai par muļķīgu. Un katrās brīvdienās man [nedaudz] pietrūkst tās rosības un cilvēku blakus. Un katru piektdienu es cešos to sajūtu paildzināt ar neīsta viegluma un reibuma sajūtu. Līdz mirklim, kad 'piezemējos' savos spilvenos ar sāpošu galvu un psiholoģiskajiem pārmetumiem.
April 26th, 2008
Satiku 'gandrīz bračku', nopļāpājām, vazājoties pa vietējo perimetru kādas 40 minūtes, līdz ziņu deva arī ex, ar kuru arī tika kāda pusstunda draudzīgā gaisotnē pavadīta. Gluži negribot, komunikabla diena.
Pat pieturā nespēju būt tikai savās domās - kāds jokainis uzstājīgi gribēja uzzināt, kā mani draugos atrast. Nu, jā, vecais joks ar transporta pajautāšanu, bla, bla, bla... un tad tik spēra vaļā par likteni. Brrr. Pašapziņas celšanai gan noder, bet nekam vairāk. Nu nav, nav tā, ka sapņu tēli vazājas pa netīrajām Rīgas ielām un mēģina cēlā veidā iepazīties. Vot, tad gan būtu liktenis.
Vispār, šodien pamanīju, ka man ir 'paranoja' spaidīt send/receive pogu darba meilam. Kurš gan man sestdienā jaunus pasūtījumus sūtītu? Tikai tāds pats darbaholiķis kā es. Es jau īstenībā zinu, kāpēc un kā viss ir īstenībā, bet man nav nekādas vajadzības atklāti atzīties pašai sev.
Pat pieturā nespēju būt tikai savās domās - kāds jokainis uzstājīgi gribēja uzzināt, kā mani draugos atrast. Nu, jā, vecais joks ar transporta pajautāšanu, bla, bla, bla... un tad tik spēra vaļā par likteni. Brrr. Pašapziņas celšanai gan noder, bet nekam vairāk. Nu nav, nav tā, ka sapņu tēli vazājas pa netīrajām Rīgas ielām un mēģina cēlā veidā iepazīties. Vot, tad gan būtu liktenis.
Vispār, šodien pamanīju, ka man ir 'paranoja' spaidīt send/receive pogu darba meilam. Kurš gan man sestdienā jaunus pasūtījumus sūtītu? Tikai tāds pats darbaholiķis kā es. Es jau īstenībā zinu, kāpēc un kā viss ir īstenībā, bet man nav nekādas vajadzības atklāti atzīties pašai sev.