~Otrais dublis~

Šodien es uzzināju par nākotni, ar kuru biju rēķinājusies. Saņēmu atbildi. Smieklīgi, ka pirmajā aprīlī. Man laikam noteikti, bet priekšniekam gan, šķiet, ne. Esmu apņēmības pilna, racionālas apņēmības. Aprēķina, paškontroles, un sevis mākslīgas piezemēšanas iespaidā. Cinisms laikam ir tas, kas paliek pāri no cilvēka, kad cerības tiek uzskatītas par lieku dzīves greznību. Un tomēr man iekšā kāds klusi saka - Es lekšu, Tev jālec man līdz..! Es esmu sajūtu cilvēks, kura dzīves piepildījums ir emocionālās amplitūdas robežu nemitīga pārbaude. Līdzsvaram vai viduspunktam tur nav vietas. Es esmu un būšu tas jocīgi maksimālistiskais cilvēks, kurš izvēlas dzeju nevis mīlestību, cieņu nevis apbalvojumu, prātu nevis skaistumu. Savādāk nav vērts. Būt.