~Otrais dublis~

Es meklēju mieru. Man nevajag mīlestību. Līdz šim esmu iztikusi bez tās. Vai arī iluzori tā dēvējusi egoismu.

"Jums ir pietrūcis vecāku mīlestības" - viņš tā neteica. Gluži savādāk, bet ar tieši tādu domu. Un, es, vienmēr sevi kontrolēt vēlošs mietpilsonis, centos savaldīties. Nekā. Tā sāpīte, kas vienmēr man bija 'nezināmā sāpīte' šoreiz izlauzās tik spēcīgi, ka gluži fiziski spiedās ārā no krūtīm.

Es nevaru iegūt mīlestību, ja nespēju to dot. Bet dot es to nevaru, ja neesmu saņēmusi. Es nekad nejutīšu? Cik gan it kā nenozīmīgi smaga dzīve var vilkties nopakaļus kā izkāmējis vilks. Stāvēt aiz sētas un gaidīt, kad norūsēs tā nagla, kura satur to vienīgo sienu, kas mūs šķir.

Zini, kāda būtu ideālā es. Īstenībā, līdzīga kā tagad, tikai saprātīgumam, emocionālajai inteliģencei pievienotos arī stabils pašvērtējums, dzīvesprieks, cilvēkmīlestība, altruisms un mazliet miera. Tikai mazliet, lai neieslīgtu dzīvā miegā un pašapmierinātībā.
--
Es meklēju sev tādu vīrieti, kas spēs mani cienīt.