~Otrais dublis~

Vakar tāda sajūta, ka sabrukšu. Ar prātu saproti, ka viss kārtībā, bet emocionāli brūc pa gabaliņiem. Un pēc tam lasi kopā. Viss jau ir labi. Tikai izturības par maz, slodze par lielu, un cilvēki parāk agresīvi. Tādos brīžos gribas kliegt - "Nošaujiet mani!". Vai vismaz zem kāda transportlīdzekļa paskriet.
Tomēr palieku savā vietā, mācos savaldīt neracionālās sajūtas.

Viss kārtībā. Laikam.

Viss realizēsies. Negribu pārāk piedomāt pie tā. Lai nav, kā vienmēr - "Ai, tomēr nesanāca!". Bet, jā. Jā. Jā. Jā! Lai vai kā, bet būs, un šoreiz es nekļūdos savā izvēlē. Viena no retajām izvēlēm, ko balstu uz sirdsapziņu (nē?), sajūtām (nē?)... sirdsbalsi (jā, īstais vārds). Ziedonim bija (un vēl jau kādās grāmatās arī ir) epifānija par "sirdsvārdiem". Vienmēr nāk prātā, iedomājoties par jebkādu vārdu, kura gramatiskā sakne ir "sird..."