~Otrais dublis~

Vai "pumpainas" kurpes ir kaprīze vai tomēr vajadzība?
Un viss atkal ir skaisti... Vienmuļi, bet tomēr savā vienkāršībā skaisti. Labi tā mierīgi dzīvot. Ne rūpju, ne "bada". Līdz brīdim, kad atkal kaut kas notiks, saviļņosies, uzsprāgs, un norims. Tāda riņķveido kompozīcija sanāk.

Šovakar, goda vārds, ja nebūtu tāda noguruma pēc darba, iet izdejot savu vienmuļību ārā no sirds.

Sēžot autobusā vai ejot pa novakares pielietajām ielām, pat negribot nākas domāt tādus tekstus, kas sirdij liek notrīsēties "pulicera prēmijas" gaidās. Bet tiekot pie pī sī, tas viss kaut kur izgaist - drīzāk pazūd tajās ielās, tajos putekļos, nogulsnējas, lai kāds cits gājējs tās paceltu un aiznestu gabaliņu tālāk.

Šis vakars bija tieši tāds. Kad uznāca skumja, patīkams nogurums, ilgošanās, tad atkal neremdināms dzīvesprieks, bet tagad - vienkārši apmierinātība ar kārtējo brīdi atpūtas.

Phe, cik salkani sanāca. bet tomēr... es varētu rakstīt, rakstīt, rakstīt..

Ar kaķeni pa manas sirds sieniņām! Un savādāk nevar. Citādi vēl, maita, izturēs. Un es vairs nevarēšu ar smīnu sagaidīt katru mānīgas laipnības pielietu dienu. Tā teikt, paņirgāties. Un, ja man jautātu vai piederu pie tiem stiprajiem cilvēkiem, es labāk pirmo reizi mūžā mēģinātu aizturēt elpu uz pāris minūtēm, lai ienirtu vismaz tuvākajā peļķē. Nebūtu jāatbild. Tik vienkārši.
Tik vienkārši, kā uzvilt tos īsos svārkus, nodefilēt gar spoguli. Un ielikt atpakaļ skapī līdz nākamajam manifesta mirklim. Pašai sev.


Nē, nē, labāk tomēr parunāsim par Euribor, vai vismaz fondiem un akcijām. Es labāk ierokos informācijas kalnā. U