~Otrais dublis~

Šodien tik skumji. Tik skumji, ka mājās nākot par izkaucos. Laikam jau mani uz to pamudināja arī tas vīrieša uzbrauciens trolejbusā. Es gan viņu domās iesaucu par.. lai nu paliek - kad dusmojos, tad domās cilvēkus nolamāju visārpārtīgākajiem vārdiem, nejusdama ne mazākos sirdsapziņas pārmetumus. Tas pats attiecas uz lādēšanos un izfantazētu nogalināšanu. Tās ir emocijas, un neredzu nekādu jēgu tās iegrožot, kāmēr vien tās nenodara kādu ļaunumu arī apkārtējiem. Ne tikai man.

Likās,ka nebūs tik žēl aiziet. Bet bija. Jau pa dienu, kad darīju vajadzīgos darbus "rāva uz kaukšanu". Zemais pašvērtējums. Fui!

Vienkārši atkal ir pienācis tas dzīves laiks, kad pārdomāju, ko es gribu un kas es gribu būt. Un stulbākais, ka nezinu. Līdzšinējie mērķi ir kaut kur pazuduši. Vairāk negribu. Tāda neskaidra nojausma, ka pietrūkst "dziļuma", tā paša, kas manī bija senāk - tās domas, pat darbos tas parādījās. Gribas darīt to, kas mani piepilda. Bet.Nav.Laika.