Saulē kūstošas sniegpārslas krita uz slapja asfalta -

„Šprukt, liec to stūri pie malas; nāc, ierausim kādu malku ruma – tak velcies šurp! Ko ņurdi, vējš tāpat tik knakstās ap tiem mastiem – nāc, ierausim... un, jā – „ viņš klepojoši iesmējās, pielīmēja košļeni pie galda – tā, no apakšas, pa labi – pabakstīja, lai pārbaudītu tās izturību un neapmierināts notirināja cigareti. Speciāli, tā teikt, iestrādājies reflekss. Patiesībā kapteinim tikai trīcēja rokas, kas nebūt nav mazsvarīgi, bet toties ir labs attaisnojums, lai noliegtu pieradumu pie pelnu trauka. „Kādreiz tu biji izsmalcinātāks,” nīgri teica mazā balstiņa, „kādreiz...” „Pag!” kapteinis pārtrauc, „Tu tač’ nebūs’ sirdsapziņa?” „Smejies?! Es reiz biju tava tante feja.”
Nodārdina Šprukta smiekli. Viņš tomēr ir pievienojies, triec ”graņonku” pret galdu un šķielē uz grāmatu. Šprukts ir gluži kā „šprukts! ..un pele iešmauca alā”, un tāpēc visi viņu jauc ar izsauksmes vārdu (tie ir atsevišķa vārdu grupa ar privilēģijām), bet varbūt viņu tā iesauca viņa ašo ideju dēļ. To zina tikai mazā balstiņa. „Pļāpa tāda, bet baig’ gudrā.” viņš reiz teicis. Tātad, nodārdina Šprukta balss saites un galds. „Pfui, tu satrauc košļeni, kādreiz tu..” „Eu! Kaptein, man ir ideja.” Mazā balstiņa sarauc aso degunteli un klusām zūdās par vasarraibumu trūkumu uzturā. Viņa domās nolamājas, jo ir smalka – maziņa – un nerunā daudz lieka. „Pļāpa tāda,” atkal nodomā Šprukts. „Krustnagliņas, tās būs kāds viņai sabarojis. Ar gaļu, jēlu laikam.” Un skaļi, istabas temperatūras līmenī: „Baigā ideja.” „Jā, Šprukt, laba. Tikai izrunā pusi no vārdiem, jo ir taču tik daudz variantu, es gribu dzirdēt tavas domas.”
Viņi saprotas bez vārdiem. Šprukts un kapteinis. Vai kapteinis un Šprukts. Pie visa vainīgs rums. Vai pie ruma vainīgs viss?! „Liepas šalc,” saka mazā balstiņa. „Kādēļ..?” Šprukts nodomā jautājumu. Jā, uz klāja bija liepas. 4. 16 ceturtdaļas. (17*2+2)/9. Uz katra galda pa vienai. To lapas bija buras. Mazā balstiņa ieritinājās paēnā un apsedza ar to arī acis. „Saldūdens, zāles, zāle, deju zāle,” viņa sapņoja, „kādreiz viņi bija izsmalcinātāki.” Otrais sapnis: „Pie tā, ka viņi tagad aprunā buru dzīslojumu (nepāra plūksnains), vainīga jūra. Vai arī viss sākās no jūras? Pangeja, Hemingveja „Sirmgalvis un jūra”, Bariko „Okeāns Jūra”...”
„To dzīslojums ir nepāra plūksnains, zin’, kā lapām.” „Aha. Kaptein, liekas, varētu braukt uz Rombiņsalu.” „Khkhm, tu esi pills. Galīgā ķirsī. Pālī.” „...tu saproti – simetrija. Alīse man šito teica. Baigi kruti tagad esot. Varot labi nopiķot laivu; tur labu ostu papilnam.” „Jā, jā. Tu saproti, saproti[mēdoties].” Pauze. „Neciešu!!! Neviens MANI nesaprot. Neciešu!” pauze II. „Nu, neklusē. Skaties uz mani sarkanām acīm, muldi tik par Komatu naivumu. Mēs vienalga esam vairākumā!” „Aha, kaptein, veseli divi.. hik!... rumu ne.. saldējumu.. paldies... hik!” „Tad mēs braucam uz komatiem?”
No trača pacēlās garaiņi, sarunu gari, kuri neizturēja un dzēruma dziesmu smaka. Mazās balstiņas deguns sakustējās, un viņa pamodās. ”Kašķis... masalas... strīds![miegaini] Valdošais ir rietumu vējš... un tam... tam... [jau visiem dzirdami un ar miglainu skatu – paēnā] garšo R-salas aļģu majonēze, pastāvīgi tur iegriežas. Dzi, kādreiz...” „Aizveries!” viņi beidzot nonāca pie kopīga secinājuma. Viens otram, mazajai balstiņai un Alīses uzstājīgajiem mājieniem ar otu.
„Mārtiņ, atnākusi ōmīte!” „Sasper jods, viņa taču sarakstīja 5. klases matemātikas Grāmatu!” „Jā...” „Es padomāšu par to eks-rakto. Tur droši vien dod vairāk konfekšu.” „Uzdevumos...” šķita dzirdams nule 4 mēnešus vecās meitenes raudās, „kādreiz jūs vismaz bijāt uz pusi...” – grāmatas vāks nočīkstēja otrreiz un aizvērās.