Saulē kūstošas sniegpārslas krita uz slapja asfalta -

Šodien tas milzīgais lietus - samērcēja kājas, svārkus, un tomēr neriskēju zem lietussarga vēl pavilkt lietusmēteli. Plānoju kaut ko par maiņas kārtu vai gumijas zābaku, kuri nav cauri (vai vispār gumijas zābaku) lietošanu.

Pasākumā bija kādi 45 ļautiņi, un, kad iztramdināju viņus un liku iepazīties un tuvināties, kustēties dažādos veidos (apļos un kvadrātos), kas, lai cik neētiski liktos, visiem dikti patika. Izņemot subjektu, kurš, atradis galdu, uz kura uzlikts arī otrs galds (nolūkos atbrīvot telpasvidu) - subjekts bija noslēpies tā pavēnī un labu laiku neievērots, kamēr biedri riņķo pa telpu kā brīvie elektrōni, pārmetoši uz mani skatījās (liekas, ka beigās tā skatiena drūmā enerģija lika šo pamanīt). Kad kaut ko mēģināju sacīt, skatiens kļuva vēl pārmetošāks, sak, kā tu nesaproti manu īpašo statusu un ko tu gribi no manis tagad, un naski gudroja iemeslus, kā nevar iesaistīties.

Siermaizītes gan pazuda pa fikso, un varu ziņot, ka ar margarīnu un arbūzu kopīgi godam noziesti arī kādi 25% gaiteņa. Labi padarīta darba sajūta.
*
Vakar nolūkojām LU jaunā projekta versiju, dikti smuka un arhitekti pat domājuši par energoefektivitāti. Tomēr vairāk par āboliem mazdārziņos nekā par studentiem, btw, par mazdārziņiem diskusija Survival KIT ietvaros 6.09.
*
Joprojām nav pārliecības, ka rudens ir priecīgs gadalaiks un spēšu pamosties uz lekcijām, un nenosalt, nesalīt un valkāt džemperus, mēteļus, šalles un cepures.