Saulē kūstošas sniegpārslas krita uz slapja asfalta -

Man jau šķiet, ka viduvējs:) Ja ne vēl zemāk. Tāds tik daudz reižu teikts, tikai šoreiz iekš manis. Bet nūūū... izjusts un arī ilgs starplaiks bijis. Mana mūza šoreiz - draudzene Sveta: eņģeliska būtne ar asinsizplūdumu acīs, lai gan dzejolim tas ir tikai vizuālais vēstījums.

Viņa raudāja asaras ar atslēgu rokās -
Aiz sāpēm, bez miera un skaidruma mokās.
Viņa raudāja siltu un saldenu krusu,
Kas uz tās sirds spītīgi kusa.
Viņa laida caur pirkstiem sīksmalkas skaidas,
Atmiņām - putekļus, ar sapņainu smaidu.
Par koku, ko mazā driāda pameta,
Par to, kurš mākoņiem debesis aizvīla,
Par mani, par tevi, par pasaules liesmu,
Par iekšā karstošo, rimstošo briesmu.
Par visiem tiem, kas bija tad dubultā,
Ar laužņiem rokās, kuri krita no eņģeļu bultām -
Kad pasaule sākās, pirms tam vēl, izsenis
Viņa raudāja par mums asinis...