Saulē kūstošas sniegpārslas krita uz slapja asfalta -

So, tātad, slidotava. Slidoju, lidoju, priecājos, viss feini slidojas, slidas, domas un spārni, un tā, kā jau pie ledus būšanām pienākas. Te pēkšņi - hopā! - man garām paslido pingvīns. Zili brīnumi, jūs teiksiet? Nu ja. Samirkšķinu acis, skats vēlreiz - nu tiešām, pingvīns kā pingvīns! Un spārnos šim ieķēries mazs ķipars, un slidinās līdz. Mācās slidot, zinies.
Tā nu es apslidoju pāris apļus un nospriežu, ka man arī vajadzētu savu pingavīnīti. Kā man pie tāda tikt, nezinu. Jāsāk dīkt. Kam? Nu, protams, cilvēkam, ar ko es kopā esmu atnākusi slidot. Tātad, sāku dīkt. Dīkšana, kā jau jūs noprotat, man padodas visai labi, bet ir persōnas, uz kurām (reizēs, kad domas labi slīd ar slidām vien tālāk, un neaizķeras pie dīcamā) tas pārāk neiedarbojas. Nu, tad nu sāku krist, nemācēt slidot, tb slidot uz vietas (iesaku!), un taisīt paniku. Prieks jau nu lielu lielais par tādu situācijas risinājumu (krišana un ne-slidošana). Nedaudz sasitos, bet man šķiet, ka nākamreiz es pingvīnu toč dabūšu.