Latviskie Saulgrieži
Esmu atgriezusies no Saulgriežu svinēšanas Vecpiebalgā latviskā garā. Pirmo reizi izjūtu tik akūtu vēlmi pēc tīrības, vienlaikus ar šoku pa šo urbanizāciju priecājos par savu izgaismoto vannasistabu. Mmm. Vakarnakt labierīcības bija sausā tualete (ar visu sirsniņu!), kur visa atrašanās vietu varēja noteikt tikai "uz tausti" un bļoda ar aukstu ūdeni (par to gan priecājos, nevis sūdzos).
Brīvdabas muzeja filiāle "Vēveri". 7 km ar kājām, daba, lauki - beidzot. Ieradāmies ap vieniem un ķērāmies pie rotājumu gatavošanas - kopā ar draudzeni izveidojām glīšu un lielu puzuri... tikmēr jau citi meitēni bij sameistarojuši piekaramus čiekuriņus un mazus puzurīšus, no kuriem viens izskatījās kā žīdu zvaigzne:), un tā nu es kāpu uz galda šos pie griestiem karināt. Un sanāca skaisti. Ļoti.
Bez viesmīlīga saimenieka tur vēl bija 2 runčuki fantastiskā krāsā - Viskijs un Šampanietis.
"Skat, skat - Viskijs aizskrēja!"
Katru ēšanas reizi [īsti] kristieši sāk ar lūgšanu, bet šeit - ar dziesmu. Baudījām kvasu, koču, zirņus, pīrāgus, biguzi - kas izskatījās pēc gaļas, iejavu.. beigās parādījās arī īsti latviskie mandarīni. gardi, starp citu. Graudu produkti nav garlaicīgi.
Un tad - ĶEKATAS. Pilnā sastāvā - ar mežonīgu lāci, pārkrāsotu draudzeni (neatpazinu:D) kā čigānieti, vilku "iesprūdušu piena pakā" (kantains purniņš) & citiem. Apdziedāšanās, rotaļas, zīlēšana.. man no mīļākās krāsas zeķes izzīlēja laukā sirdi un divas reizes - ka iziešot nākamgad pa durvīm pie vīra(akvai): metām kreisās kājas kurpi, kas nemelojot (akvai) pār kreiso plecu. Protams, Anda met un iemet pa lampu :D (varbūt lampa melo?)
Un vēl rotaļas, un simbōliska bluķa vilkšana - dziesmojot ap gunskuru, laimes liešana, izkausējot lejamā kausiņa plastmasas rokturi krāsns ugunīs, danči.. kaulējos, jo šīs ir dejas, ko nemāku, pārmaiņas pēc par nedejošanu uz mani dusmojās, līdz beidzot piekritu.
Tomēr jutos briesmīgi, ka nemāku dziedāt, un tomēr mani latviskākie svētki ir Jāņi - mīlu. Toties lieliski izgulējos, un pat mani sapņi bija kaut cik jēdzīgi.
Brīvdabas muzeja filiāle "Vēveri". 7 km ar kājām, daba, lauki - beidzot. Ieradāmies ap vieniem un ķērāmies pie rotājumu gatavošanas - kopā ar draudzeni izveidojām glīšu un lielu puzuri... tikmēr jau citi meitēni bij sameistarojuši piekaramus čiekuriņus un mazus puzurīšus, no kuriem viens izskatījās kā žīdu zvaigzne:), un tā nu es kāpu uz galda šos pie griestiem karināt. Un sanāca skaisti. Ļoti.
Bez viesmīlīga saimenieka tur vēl bija 2 runčuki fantastiskā krāsā - Viskijs un Šampanietis.
"Skat, skat - Viskijs aizskrēja!"
Katru ēšanas reizi [īsti] kristieši sāk ar lūgšanu, bet šeit - ar dziesmu. Baudījām kvasu, koču, zirņus, pīrāgus, biguzi - kas izskatījās pēc gaļas, iejavu.. beigās parādījās arī īsti latviskie mandarīni. gardi, starp citu. Graudu produkti nav garlaicīgi.
Un tad - ĶEKATAS. Pilnā sastāvā - ar mežonīgu lāci, pārkrāsotu draudzeni (neatpazinu:D) kā čigānieti, vilku "iesprūdušu piena pakā" (kantains purniņš) & citiem. Apdziedāšanās, rotaļas, zīlēšana.. man no mīļākās krāsas zeķes izzīlēja laukā sirdi un divas reizes - ka iziešot nākamgad pa durvīm pie vīra(akvai): metām kreisās kājas kurpi, kas nemelojot (akvai) pār kreiso plecu. Protams, Anda met un iemet pa lampu :D (varbūt lampa melo?)
Un vēl rotaļas, un simbōliska bluķa vilkšana - dziesmojot ap gunskuru, laimes liešana, izkausējot lejamā kausiņa plastmasas rokturi krāsns ugunīs, danči.. kaulējos, jo šīs ir dejas, ko nemāku, pārmaiņas pēc par nedejošanu uz mani dusmojās, līdz beidzot piekritu.
Tomēr jutos briesmīgi, ka nemāku dziedāt, un tomēr mani latviskākie svētki ir Jāņi - mīlu. Toties lieliski izgulējos, un pat mani sapņi bija kaut cik jēdzīgi.