Saulē kūstošas sniegpārslas krita uz slapja asfalta -

Tāda sastingusi idille. Aukstums un filma, debesis un mana bezgalīgā fantāzija autobusa leduspuķēs. Tādas mazas, tiešas kustības, un katrā mīlestība, man diezgan neraksturīga rūpība. Ja es šobrīd rakstītu ar roku, droši vien būtu glīts un apaļš, kārtīgs rokraksts - ne tāds, kā latviešu valodas stundās. Kaut arī... pirksti nosaluši.

Vakar gribēju sarkanvīnu un kādu saukt par tēti ar mīlestību, bet tā diezgan nereāli. Šodien... šodien aizmirsu, atkal pie tās mājas pagriezienā uz Slokas ielas. Tāda sajūta, ka visas vēlmes paslēpjas Arhīvā vai tajā brūnajā koka mājā - un labi, ka tā.

Neeju uz treniņu un daru citas labas lietas. Darīšu. Lasīšu. Varbūt iešu nopirkt mazās kūciņas, ja nebūs dārgi.

Nākošās slidas laikam būs hokeja. Es jau tāds puišelis vien esmu;)

Kaut kā dīvaini pieķeros cilvēkiem, ar kuriem kontaktējos angliski. Gribu runāt vēl un vēl. Patīk man tā valoda, patīk tā valsts.

Bet pie savas angļu valodas skolotājas stostos. Kaut kāda saķere mums nav, tur jūtos stulba. Ar sarunvalodas skolotāju gan chat, chat, chat.. oops, the BELL!