Reizēm ir tā...
Reizēm ir tā, ka agros rītos centrā cauri rīta krēslai skaļi un melodiski klaigā kaijas, kad liekas, ka rīts iepūš tevī vēl lielāku mundrumu un ik solis nes pretī debesīm. Ka atrodies dziesmā un domas sēž uz mākoņiem.
Reizēm ir tā, ka Pētersalas rajonā gaiss smaržo pēc kaut kā tik pazīstama, un tu nevari uzminēt, pēc kā. Tu seko smaržai, cik vien tavs ceļš ir garš un sajūti smaržā vēsti no siermaizes, tev sagribas saldskābmaizi ar sieru, ar sviestu. Tomēr pēc brīža šī smarža pārtop vēl dīvainākā, kāda ķīmiska dzēriena bez aromatizatoriem, smaržā, līdz visbeidzot smaržo pēc sēnēm, kuras aug turpat blakus "Rīgas Raugā".
Reizēm ir tā, ka vakari smaržo pēc hiacintēm, kaut gan mājās neviens pavasari man vēl nav atnesis. Ka pavasaris stāv sporta klubā uz letes nez kā ziemas vidū uzplaukušā tulpē. Ka globālo sasilšanu veicinām ar ilgām, un tā nav globāla.