Tai dienā, kad pazuda smaids.
Sākumā tā klusām, ar divām kustībām: kols iekava kols iekava kols iekava, kōls piekāva iekavu, nospieda C. Nosprieda pogu. Divreiz, maigi, skaņas nebija. Kols iekava kaut kur nebūtībā. Kols iekava klaiņo, zuduši acis naktī - kā ir tad, kad neiededz naktslampiņu, citi izskata acis, jo neguļ. Kols iekava tumsā? Zils... zils... zila bezgalība apkārt. "Douce nuit, sante nuit (..) C'est l'amour infini"
Ar sausām lūpām tā nočukstēja: "Vai tiešām man katru reizi ir jāmirst..." Kāds kontrasts. Mati priekšā acīm, mati pielīp acīm. "..douce nuit..reizēm ir tik viegli aizbaidīt."
Ar sausām lūpām tā nočukstēja: "Vai tiešām man katru reizi ir jāmirst..." Kāds kontrasts. Mati priekšā acīm, mati pielīp acīm. "..douce nuit..reizēm ir tik viegli aizbaidīt."