Irsestdienas rits un ziema
Ir sestdienas rīts, un es jūtos kā ziemā pirms 2x365, kad mums ar Jūliju bija tradīcija dzert viņas virtuvē tēju ar cukuru un treknu saldo krējumu (starpcitu, ļoti garšīgi), pasmieties par viņas sīko [māsu], kura īstenībā ir diezgan mīļš meitēns, bet tāds bremzīgs. lai nu kā, kad mēs ar vecāko māsu sastrīdējāmies, man viņas pietrūka. Ā, un tad man vēl dikti patika mana pirmā lielā mīlestība:) Vēlāk izrādījās, ka tā bija arī ar J. Ko teikt, mēs bijām labākās draudzenes, un, ignorējot to, ka bieži un vienmēr nejauši (izņemot reizi, kad tas tika pielietots kā šoka terapija) viņai iesitu, pie solapiespiedu matus u.tml. Amizanti.
Ir sestdienas rīts, un es jūtos kā ziemā pirms 2x365, kad ārā salst deguns un gurkst sniegs, un caur cepuri var miglaini saklausīt sniega lāpstas skrapstus; kad gaisā ir aukstuma iekonservētas smaržas, un var just Ziemassvētku stīgas. Sevišķi iesūtīto mandarīnu dēļ. Kadskatījāmiessalūtu Jaunajā gadā pie J., uzmetām brīnumsvecīti tantei uz rokas no deviņu stāvu augstuma, spēlējāmies ar sērkociņiem gluži kā pieaugušie un saplēsām smuku šampanieša glāzi. Kad visas 3 metām sniega pikas no palodzes sniega virsū cilvēkiem. 3 svinētāja bija viņas otra labākā draudzene.
No otraspuses, paskatos pa logu un jūtu rudeni - kad salst kājas un kanālā peld aizmigušas pīles, un ceļš klāts čaukstošu, krāsainu, neregulāru A6 lapu... kad smaržo un Bastejkalnā ir klusums, vien vēso gaisu šķeļ muzikanti pie latviešu likteņdieves [Laimas] pieminekļa.