Saulē kūstošas sniegpārslas krita uz slapja asfalta -

ugunsmeita man teica, lai nedomāju. Nu, mēģināšu, varbūt pāries. Lai gan tas ir praktiski neiespējami, jo visu laiku esmu pakļauta domāšanai un nepāriet arī. Velns parāvis, kur totāls optimists var saķert depresiju?!!! :o

Es atpūtīšos. Es aizbraukšu. Es vairs neredzēšu kruto dārzu puķes novīstam. Man būs mana salātdobe:P Bļīīīn, man gribas iesviest to naudu kādam jaukam cilvēkam ģīmī un pazust. Nu kāpēc ir tā jāmoka??  Nekad tā nav bijis... Pozitīvo emociju un mīlestības (?!) bads, bet vieniegais cilvēciņš, ar kuru var mīties mīļiem un patiesiem vārdiem, optimisma šaltīm, ar kuru nekad nav sanācis kašķēties ir - aizbraucis.