mood: calm
Un viņš dus.. zilām lūpām, nogrimētu seju, gandrīz nepazīstams, ar lācīti blakām... smilšainās zemes apskāvienos. Tā raudāšana tomēr ir masu psihoze, pieklājība, norma. Kāpēc?? Viņi taču nav tik patiesi, kā gribētos. Nāvi nav jāuztver tā - ir jāuztver dabiski, pat pozitīvi. Tas vienkārši notiek - tā vajag. Tas ir labi. Bet es tomēr saģērbos melnā, viscauri... ar baltām strīpām. Man jau baltā vairāk liekas sēru krāsa;) Man bija milzīgs pušķis ar lilijām un minineļķēm un zaļumiem. Milzīgs. Tik daudz puķu, kā viņam bija, nekad bērēs netiku redzējusi... par klases saziedoto naudu būšot piemineklis.
Traģiski - traģiski skatīties viņa vecāku sagrauztajās sejās. Tēvs, lai cik stiprs būdams, vairākas reizes aizlauza valodu pēcrunā. Fotogrāfs pārkāpa visas pieklājības robežas, par daudz fotogrāfēdams - it īpaši puiša seju. Un mācītājs!!... ok, es nestrīdos šoreiz pretī par kristiešu sludināto, es to ignorēju - bet pateikt, ka skumt ir labāk nekā priecāties... vājāka rakstura personas tas taču var pamatīgi iespaidot! Ceru, ka savos sprediķos viņš vismaz to nesaka:/
Kā mani šķebina kapu smaka.. tā salīp visur, pie rokām un apģērba, tā iezīžas tavā miesā un tur paliek. Pat ar citronziepēm neaizgāja. Atliek - smaržas lielā daudzumā, I guess so. Un vairs nebūs tādu domu par pašnāvībām. Ne-e.
Mūsu skola ir pilna dziesmubērniem, bet tomēr atļāva kafejnīcā iekost pa kūciņai.. tur tagad beidzot ir parādījušies sakarīgāki saldējumi+sulas+ēdnīcā viesus baro labāk nekā mūs savulaik. Vo bļīīn! ;D
Piedodiet par garumu...
