June 14th, 2005

Par rozēm

Rozes dāvina lielākais vairums cilvēku. Tās jau no bērnības patīk mazām meitenītēm (par puisīšiem precīzu ziņu nav), jo tas ir kā simbols romantikai, mīlestībai, priekam, dāvināšanai. Iespējams, tās par romantiskām tiek uzskatītas, jo šāds stereotips iedvests sabiedrībai: "O, tumšsarkana, gara roze..o, mīl.." Netiek jau pieļauta iespēja, ka vīrietis to dāvina, jo šīs puķes parasti dāvina visi... un tās sarkanās parasti ir katrā veikalā un to var uzdāvināt vienu, aizstājot floristes īpa;si gatavoto pušķi. Maigas rozes ziedlapiņas, rasa uz tām.. skaisti, ja? Un vēl var filosofēt par šajā neatvairāmajā ziedā slēptajiem ērkšķiem, "sievišķību"..
Man šie ziedi nav patikuši. Tā pa īstam, šķiet, nekad.. Saku, ka tām var ļauties vienīgais tad, ja to ir daudz (smaids). Iespējams, jo esmu spītīga pret visu vispārpieņemto. Nē, tas nenozīmē, ka svarīgās pieņemšanās ēdu ar pirkstiem! Roze šķiet tāda pārāk konservatīva, lepna, iedomīga. Par spīti visam, cilvēks bieži nezin, cik grūti tādu ir audzēt - skaistu, taisnu, lailā daudzumā. Es zinu. Man šobrīd no izlaiduma ir 21 roze - atsevišķi, vēl ir pušķos, dažas izmestas. Vīst, tāpat kā gandrīz visas puķes, kuras var mūslaikos nopirkt veikalā. Kādreiz tā gan nebija, tiesa.. Nav sen, nogrizu tām kātu galus un apdedzināju tos nedaudz ar šķiltavām, rezultātā apdedzināju arī pirkstus, jo šķiltavas ātri sakarst. Bet sērkociņu man nav un pie plīts dedzināt šķiet kaut kā muļķīgi. Reizēm rozes ir labas. Tāpat, kā reizēm nenoslīkst sapņi un nereālais top materiāls.

April 2015

Sun Mon Tue Wed Thu Fri Sat
   1234
567891011
12131415161718
19202122232425
2627282930  
Powered by Sviesta Ciba