Laburīt, iestrēgušie puspasaulē!
Man bija patīkama saruna ar mikroautobusa šoferi, kurš visiem teica "Paldies!" un "Uzredzēšanos", pietam - krieviski. Sajutu ilgi nelietotās valodas šarmu, intereses skatus pakausī un pielipušo akcentu. Pirmo reizi samaksāju nakts tarifu, njā, krietni vien samulsinādama cilvēku ar iedotajām monētām... Šoferītis bija ārkārtīgi ierasti pieklājīgs, bet dažus savādākus vārdus no viņa, ja ļoti vēlējies, varēja izspiest. Viņš maz guļ, jo, lai nopelnītu pietiekami, jāstrādā vismaz 2 maiņas, kas nozīmē, lielākais, 6 stundu gulēšanu. To viņš neteica, bet varēja manīt katrā kustībā un bijībā pret naksnīgo ielu, zvaigžņotajiem pagriezieniem un trotuāru. Un tanti, kura kāpa ārā. Tā jau visi - tikai ārā... un neatgriežas vairs. Tu brauc ar savu mikroautobusu, mazo bezgalību medījot, bet atkal nekā.
Vēl interesantāk bija tas, ka pēkšņi, ap dieviem naktī, pidžamā ierados ciemos pie draudzenes. Viņa dzīvo netālu, bet tik un tā. Tās mamma bija ļoti izbrīnīta. Laikam pārsteigta par to, ka bērniņš pēkšņi sācis sarunāties nakts vidū, viens istabā būdams, lai gan ar mūsdienu attīstības tempiem tas nebūtu nekas dīvains.
Un tagad, pēc 6 stundu miega kā šoferim, mani pamodināja opaps, kurš ir sajūsmā, ka atgriezies un šodien nav jāsēž pie exāmeniem. Raug, citi, kuri šorīta ausmas dūmakā tīti, spelgā agrumā atbrauca, gulšņā pie 12ajiem, kuri drošvien ir priecīgi par šo špikošanas atļauju. Man nez kāpēc likās, ka viņš mani pamodinājis pusvienpadsmitos, lai gan tagad ir par 2 stundām mazāk. Bet tas jau ir rīts un normāla parādība. Vakar, lai šito te sarakstītu, acis atsacījās sēdēt, aizgāju ciemos un pēc tam negribējās slēgt iekšā šo kleberkasti.