Saulē kūstošas sniegpārslas krita uz slapja asfalta -

VIŅI [I mean senči] mani vakar piedzirdīja ar šampi.. ar ķiršiem, perverso šokolādīti, kas garšoja labi un šampi. Man nāk miegs...

Tas laikam tāpēc, ka mātei bija kongress un es nolēmu, ka neesmu gatava tam, kam es taisījos šorīt (maybe augustā...ta' vajadzēs tik' vienu senci un mani pašu), biki sakašķējos ar viņu un visu pateicu tēvam - tieši tā, kā ir")

Ir tā, kad ir bēdīgais emocionālais stāvoklis - hmm, kaut tas būtu tikai mirkļa pesimisms. Nu jā, uznāk tev, mazajam priecīgajam, lielā, ļaunā Depresijas Lēkme un tu sajūti... kaut ko richtig asu un smagu pavidupakreisi, kaut ko kairinošu dažos maņu orgānos. Pats galvenais, ir tā riebīgā apziņa, ka viss - nu tiešām, it viss, izņemot kontaktu ar pildspalvām un papīru vien - ir galīgi... ai, negribas lamāties - galīgi sačakarēts. Visas attiecības, domas, darbi. Un es vakar paziņoju, ka izdarīšu pašnāvību (lūdzu, bez spējas elpas ievilkšanas, es to tāpat nespēju&nedrīxtu)... njā, tas nozīmē vājumu. Tas dara pāri. Bet nu...mani tāpat neuztver nopietni. Maybe tas ir labi.