Saulē kūstošas sniegpārslas krita uz slapja asfalta -

Ar ko es nodarbojos pēdējā laikā? Veidoju kubus no stieples un izpaužos mākslinieciski, gandrīz uzrakstīju dzejoli - pēc šitik ilga laika, jauki, ne? ..gremdējos Friča Bārdas dzejā, kas man joprojām pat ļoti patīk, un šovakar atkal lasīšu Pēteru Hēgu ("Nakts stāsti"). Šos tad arī varētu ieteikt kopienā "lasītprieks", bet šobrīd laikam pamaz informācijas atgremošanai. Un klasiku jau īpaši neiesaka - lai gan, te jau liela daļa arī mūsdienu aizmirstības laikmeta bērnu[ak, arī es], kuri gremdējas nevis alkoholā, bet datōrā, lai pazustu, kuri lieliski orientējas vīltīgā izkārtojuma veikalos un 5 minūšu laikā izpratīs jaunā advancētā telefona darbošanās kārtību un opciju/funkciju/uzparikšu nosaukumu atšifrējumus. Un pat nesalauzīs smalko štellīti. Vēl es gari un ilgi štukoju, ko likt iekšā mātes man nopirktajā medaljōnā (man patīk tās garumzīmes uz "O". Miķelim arī), kurš patīkami sasilst kontaktā ar miesu un darbojos acu saudzēšanas režīmā - pēc interaktīvā F.Bārdas kuba (krāsas viņa dzejā) izveidošanas acis pagura un nākamajā dienā lietoju brilles un Zanes jaukumu ar "Visine" piļu starpniecību.
Nu tā lūk, apmēram.
Uz Liepāju brīvdienās netiku atkārtoti, jo akumulators vāģītim nosēdās pēc mātes iekāpšanas un vārdiem: "Vispār, man tagad vairs nekur negribas braukt". Es jau reiz minēju par vēlēšanās spēku. Vai ne? :) Toties jauka vienas-edienreizes-dienā-pierīšanās ar pasēdēšanu darbabiedrenes lapenē, tepat, Rīgā, no rīta kaut kādu vismaz izkustēšanos ūdensaerobikas formātā un sauli. Un tagad es laikam pārmīšu pāris vārdu ar savu simpātiju un došos gulēt - lasīt Hēgu.
Man puiši vienmēr patikuši labāk nekā meitenes.