| Blakus |
Jun. 15th, 2007|10:36 am |
Nežēlīga vēlme zināt/just/domāt par cilvēkiem kā Piena Pudelēm. Nu, tām, stikla un ar pārlaicīgās, ar folijas vāciņiem.
Redzēt šo trauku saturu caur stingri pieklājīgo ārieni, izvēlēties tieši To, kas izraisījusi acumirklīgu atkarību, lai arī ilgāku uzmanības brīdi veltot Tās kaimiņienēm plauktā, labi zinot šo sakaru vienpusējības trekno vilšanās potenciālu. Tad sajust Tās aprises perfekti iegulstam delnā - tā, ka īkšķis gluži vienkārši nav spējīgs nepārslīdēt pāri miglaini pietvīkušajam stiklam, atstājot aiz sevis skaidrības līniju. Skatiens gandrīz nejauši pieskaras Dzīvi un Pieredzi apzīmējošiem cipariņiem, un ticami izliekas, ka redzētais nav no svara, daudz pelnītāku vērību veltot svārstībām piena un plaukstas sarunā.
Šādas pudeles atvēršana prasa individuālu pieeju. Reizēm Tās metāliskā barjera prasa brutālu, strauju triecienu, citreiz jāvelta laiks, pirkstiem knibinoties gar cieši aplocīto kakliņu, lai vāciņu iegūtu veselu un darba kārtībā, jo vēlāk var noderēt - tas ir gandrīz remdeni pragmatisks aprēķins. Ha, bet dažu pudeļu vāciņi izraisa bungājošas klauvēšanas māniju. Tik dobji trula, bez maz plakšķiem tuva ir šī Naga-Folijas saskarsmes reakcija, ka būtu gatavs Šo pudeli paturēt ilgi jo ilgi, ja vien nebūtu to sasodīto cipariņu.
Dzert. Pienu. Tūlīt. Lēniem guldzieniem (ļaujot produktam plūst ilgāk) vai krampjainiem ādamābola lēcieniem liecinot par strauju Satura pārvietošanos Tevī un laicīgais apmierinājums vēl kādu stundu veido visumā retos brīžus, kad par nākotni vai nākotnes elementiem vari nedomāt. Karjera, vasara, tuvākais lielkoncerts vai 'koesēdīšuvakariņās' - viss Stikla Pudeļu Laikmetā burvīgi zaudē jelkādu nozīmi.
Bet tagad... Tagad jāgrūstās starp neredzama satura pusrūguša vai antirūgstoša satura Kartoniskām Tetrapakām, Iespiestdauzītiem Plastmasas Traukiem vai pat Ļumīgām Plēves Turzām, kas konkurē savā starpā ar un par Svešzemju Preci. Gandrīz vai dzirdu Gargantiju ar Pantagrielu smejam (jā, to skaitā arī par mani un maniem zemajiem sapņiem par Stikla Pudelēm) un debesis tricinošās balsīs katram pieprasām pa neslauktu govju ganāmpulkam.
Ziedoņa "Poēma par pienu" ar saldsērīga smaida paliekām jālasa kā aizgājušo dienu stāsts; ir salūzusi ne tikai vecmāmiņas Zingera šujmašīna. |
|