|
May. 28th, 2013|09:53 pm |
Cita Rīga ir ļoti tuvu. Svētdien aiz samērā nozīmīgas ielas banku namiem šķērsojām būvgružu placi un pārmitru, taču, šķiet, apdzīvotu mazdārziņu ex-koloniju. Drīz pēc tās mūs panāca kāds, kuram "Es negribu zagt, bet man vajag paēst" bija trešais iepazīšanās teikums, bet otrais: "Esmu sēdējis, neslēpšu".
Man viņš visas sarunas laikā šķita jauns. Pašam teicējam jau ir neretas atmiņas savērpes, stāstītais mijās no ļoti personīgām iezīmēm uz citu auditoriju priekšā atstrādātiem sižetiem. Vēlāk pieķēros vismaz kaut kādas hronoloģijas un personības interpretācijas ieviešanai juceklīgajā naratīvā. Rezultāts ir rindkopas par cilvēku, kurā ir daži fakti, bet tiem labākajā gadījumā ir teksta satvara uzdevums.
Viņš mācījās Rīgas 22. vidusskolā. Lai arī tūlīt saminstinājās ("nē, vai tomēr 15.to?"), iepretim Dailes teātrim ir tieši 22.vsk. Pēc tam dienests armijā, kurā viņš aizgājis kā brīvprātīgais (hmm) un atvaļinājies 2001.(2002.?) gadā. Uzsvēra, ka tieši tad iemācījies latviešu valodu, ļoti stingri virsnieki bijuši - kā tikai skanējis "pa latviski" - sods. Diezgan labā latviešu valodā viņš runā joprojām. Precējies, bijis dīdžejs Rīgas klubos, arī "La Rocca". Tas gan, nekad nespēlējis skaidrā. Sieva aizgājusi, dzēris. Tad - zādzības, ieslodzījums, šķiet, ap 2010.-2012.gadu (mana versija). Pēc iznākšanas dzīvi vada, piepelnoties gadījuma haltūrās un ar metāllūžņiem, sliedēm ieskaitot. Nepajautāju cenas, bet laikam ne pārāk. Viņš man parādīja taciņu, kas veda pāri grāvim, kur ir viņa miteklis. Vispār teritoriju pārzina tīri labi, tāpat viņu labi pazīstot tuvējo uzņēmumu apsargi. Vienīgo reiz viņš satraucās pēc jautājuma par došanos noteiktā virzienā. Tur nē, nē nē nē, varbūt pat šaušot, labāk nē. Kas vēl... Fiziski attīstīts, bet ar pamatīgām veselības problēmām. Pat izteikti tuvredzīgs, taču brilles nenēsā. Tas lūžņu profils varētu padoties visai smagi, biju blakus, kad 2 m nostākas brusas atliekas kādu brīdi tika uzskatītas par armatūru. Jā, un vēl sirds problēmas. Trombs, tāpēc dzer - alko ar recepšzālēm. Ja nelietotu tās ar divām 300 ml medicīniskā spirta pudelēm, būtu jau miris. Par spirtu nepateikšu, bet tai džina pudelē džina noteikti nebija.
Atskatoties varu apgalvot, ka sarunas palīdzēja neieslēgt žēluma un "šitā tak nevar" sentimentus ar visu reintegrēšanās sabiedrībā iespēju kritiku. Starp citu, pa ceļam viņš atzina, ka esot diezgan vientulīgi, un to varētu arī saprast. Šādi cilvēki ir par lepnu, lai atbalstu meklētu stabilās bezpajumtnieku grupās vai rakātos miskastēs. Spēja darīt kaut ko pašam, lietderīgu vai atšķirīgu aptuveni šādā prioritāšu secībā viņam dod jēdzīgu pretsvaru tām ārējām kritienu un sagrūšanas izpausmēm vai pasīvai tagadnes stāvokļa pieņemšanai. Taču tā bija savāda lepnība - par tuvu bezcerībai, lai atļautos aizmirst pilnīgi visu par sevi, taču balstīta pagātnes talantos, un tieši "re, kā es varu" un "reiz es..." izpausmes negribot baroja no manis neprasīto līdzjūtību.
Rīcības pavadīja savādi stāsti. Šāds komplekts, pieņemu, jau ticis pielietots ne reizi vien. Piemēram, pēcarmijas posma dzīvesstāsta vidū viņš demonstrēja salto, īstu salto, ar ieskrējienu un stabilu piezemēšanos uz kājām, bet es līdz pat pēdējam brīdim apstulbis domāju - akodarītkadnesanākstačudzērisunaklis,kālaiteātrosvispārdabū!? Tomēr vislabāk atmiņā palika muzikālais priekšnesums. Pirms tā bija interesants viedoklis par draņķīgajām Latvijas gaitām Eirovīzijā, un uzslava Naumovai, kas mācējusi dabūt uzvaru, tāpat kā mājiens par kādu intīmu pieredzi ar dziedātāju [izteiksmīga gurnu kustība, bet citādi viņš bija pat ļoti zolīds]. "Jūs zināt, kas "Cosmos" iemācīja... [un sekoja bītbokss, pēc pauzes un dažām atkāpēm fona iezīmēšanai par tikšanos ar "Cosmos" un atvainošanās par metālu žoklī]. "Tu "Virus" zini? Nu, bet Coju?! Nu re, šī ir viena no viņa labākajām dziesmām, "Solnce", viņš uzrakstīja, pirms nositās uz ceļa, kad izglāba bērnu" [vai kāds ko zina par šādu leģendu?!] Viņš nostājās pozā, turot iedomu ģitāru, un nobītboksoja "Звезда по имени Солнце" tā, ka pēc sākotnējā apmulsuma nav pārgājušas skaudras ilgas pēc "Кино" atgriešanās pleilistē.
Mēs viņu atstājām par 3 cigaretēm - 1 zobos, pa vienai aiz katras auss - un pāris latiem bagātāku. Viņš pretī iedeva paliekošu nemieru, kurā izdodas atpazīt Coju, vēlmi pierakstīt, lai neaizmirstu, un pretrunīgu šīs dzīves tuvākzināšanas gribu un negribu vienlaicīgi. |
|