|
Jan. 4th, 2011|01:39 am |
Pirmkārt jau tencinu par izvērsto komentaŗu.
Vispirms atkāpe par rakstīšanas iemesliem - manī sēž klasisko humānistu tēze par institūciju spēju un uzdevumu pāraudzināt cilvēku, atzīšos. Tāpēc par 1) - Nemetu pārāk daudz akmeņus ne vecākiem, ne bērniem (esmu pārāk tālu no abiem statusiem) - tikai konstatēju faktu, ar kuru pedagogiem - visiem pēc kārtas - ir grūti strādāt ar esošajām attieksmēm pie esošajiem standartnosacījumiem.
par 1) + 2) - skolu savstarpējā konkurence minēto saliktu pa plauktiem. Te gan ir problēma - drīzumā atkal pedagogu arodbiedrība laikam iestāsies par drīzāk universālu algu samazinājumu kā pedagogu atlaišanām.
Izglītības reforma ar augšu vai apakšu - pilnīgi vienalga. Vien demogrāfiskā bedre vispirms skar citus līmeņus. Augšas tikmēr nepārformēsies, ar tiem neviena nekontrolētajiem dinozauriem, kas iesēdušies teju katras katedras spicē un vērpj intrigas biežāk kā strādā pie savu programmu un lekciju aktualizācijas, vienlaicīgi saņemot labāku algu kā ierindas lektori.
Kvalifikācijas celšana, jāsaka, parasti arī praksē attiecas pilnīgi uz visām skolām. Latvijā, šķiet, nav tik bieži pārizglītojamas profesijas kā pedagogs. Protams, atšķiras kursu kvalitāte un tālākas izmantojuma iespējas.
Es jau, milkij, galvenokārt runāju par vienu - neprasmīgās pārvaldes atkāpšanos no sektora, kas tīri labi varētu pašregulēties pie mūsu niecīgā iedzīvotāju skaita - ar laicīgu brīdinājumu un pārejas periodu, kurā skolām vajadzēs piedāvāt attīstības vīzijas kaut vai novada kontekstā, pēc gadiem desmit pastāvot par kādām simts vidusskolām mazāk. Es skolu beidzu gadā, kad skolēnu valstī bija ap 350'000 - tas ir par 110'000 vairāk kā šodien. Prognozēts tiek vēl mīnus 50'000 tuvākajā piecgadē).
Šobrīd skolu vadības biežāk cīnās ar IZM atskaitēm, t.i. darbojas ar pagātnes sakārtošanu, kā nākotnes plānošanu. |
|