| Vispārējās vidējās izglītības rēgs |
Jan. 4th, 2011|12:13 am |
Nākotnes perspektīvā, iespējams, aiz vārda 'vispārējā' vajadzētu likt (?). Par iemesliem dziļākas refleksijas kaut kad vēlāk, pagaidām trīs vērojumi:
- Uzzināju par tālmācības ienākšanu vidējā izglītībā - šķiet, pagājušogad Rīgas 1. privātā vidusskola ieguva licences. Zinu jauniešus, kas izņem dokumentus no rajona centru skolām - lētāk sanāk maksāt 260 semestrī kā ikdienā izbraukāt. Modelim ir IZM deklaratīvs atbalsts;
- Varu tikai piekrist dažu cibiņu neseniem pukstiem - pat it kā visai labās skolās vismaz puse jaunieši pēc attieksmes, citējot kādu savu jaunības gadu pedagogu, ir pilnīga tundra (vien nu jau datorizēta). Negrib (nevis nevar) mācīties, t.i. sistemātiski pielietot savas smadzenes valsts noteikto mācību programmu apgūšanai, un neko tu tādam nepadarīsi. Pārliecība par to, ka vieta jau vienmēr atradīsies, ir iesakņojusies. Bet nu arī "Nauda seko skolēnam", t.i. skolēns=nauda. Izglītība kļūst vēl pērkamāka, jo
- Izglītības iestādēs (ar domājošu administrāciju) iestājusies jūtama panika - līdzšinējās skolu slēgšanas mērogi pēc tās, kas gaidāma šajā desmitgadē un skars arī lielākās pilsētas, šķitīs smieklīgi.
Prognozējamais rezultāts - un Rīgas 1.privātā vidusskola tādā ziņā ir pirmais zvirbulis - skolu sacensība, cenšoties piedāvāt labākos/pielaidīgākos pedagogus un oriģinālas/pieejamas izglītības programmas (valsts apstiprinātie standarti ir diezgan liela katastrofa - to izstrāde ir īpašas pedagogu elites un dažu akadēmiķu siles paveids) par atbilstošāko cenu. Valstij tiešām labāk būtu laikus atkāpties un IZM metodiskos resursus veltīt obligātajai pamatizglītībai. Galvenais - atslogojot no papīrkalnu rakstīšanas vidusskolu pedagogus, kas brīvā tirgus apstākļos paši labi sapratīs, kas vajadzīgs. Protams, vajadzīgas valsts minimālās prasības, tāpat kā pasūtījums.
(Un tagad kāds scenārijs) Vidējā izglītība lai patiesi kļūst par būs pusprivātu (kāda tā jau daļēji ir) bezpeļņas organizāciju pasākumu, kas piesaista jauniešus, kam jau agrākā līmenī ir objektīvi radīta aptuvena nojausma par (ie)spējām. Šādā sistēmā ir iespējama, bet varbūt nav nepieciešama sistēmiska, atkārtota spēju novērtēšana un sadale, pielāgojot noteiktas izglītības programmas (kas ir arī šobrīd, bet rudimentārā un/vai neoficiālā formā). Cena, protams, nedrīkstētu būt skolas izvēles noteicošais iemesls.
Loģiski, šāda sistēma var ilgtermiņā pastāvēt vienīgi tad, ja paralēli pastāv tikpat efektīva t.s. arodskolas, četrreiz drakoniskāki augstākās izglītības iestāžu akreditācijas noteikumi (par uni skatīt Ījaba zīmēto kontrastu) un pieejama tālāk- un mūžizglītība.
P.s. Vispār jau smieklīgi - savās sociālpolitiski ideoloģiskajās noskaņās esmu no centra 'pa kreisi' noskaņots, bet bez šādas visnotaļ labējos principos balstītas sistēmas tas bezpriģels (kas droši vien Latvijā sēdošam cibiņam pēc gadiem 20 nozīmēs mieru par savu darbavietu konkurentu neesamības dēļ) varbūt vairs nav labojams. Neba nu visi vecāki būs gatavi 'valdorfizēt' (nav domāts nicinoši) savas atvases. Bet varbūt tomēr? Un viņš jau nebija vienīgais alternatīvās izglītības piedāvātājs. |
|
