| bodolino lauskas |
Oct. 29th, 2010|02:43 pm |
Ar interesi sekojot mārtkōr rīkotā Ventilatora afišām, atzīšos šonedēļ pieaugušā slinkumā kaut ko iecībāt pašam. Sak, kālab turpināt žēloties par aizgājušo cietni, kāpēc atzīties par nedēļas laikā trīsreiz iedomātiem Ziemassvētkiem (1-pirmie mandarīni, 2-sēru vainagi autobusā, 3-Ziemassvētku kaktusa pumpuri), kāpēc atzīties ambīciju pieskārtnēs vai piedalīties diskusijās par izvarošanu?
Taču vakar izlasīju ziņu, par kuru tā priecājos, ka nolēmu padalīties arī šeit. Tikko zinātnieki pasaulei pasludināja Mjanmā/Birmā jaunatklātu pērtiķu sugu, pirmajās relīzēs aizrautīgi atkārtojot vietējo zināšanas par to, ka šie zvēriem esot paradums lietus laikā nodurt un starp ceļiem iežmiegt savas galvas. Citādi lietus ūdens tiek viņu ļoti nenosegtajās nāsīs, liekot nemitīgi šķaudīt.
Tā, lūk, vienā mirklī zinātnieku sterilizētajā pasaulē tika ienests kaut kas īsts, ticams, loģisks, pie viena atgādinot viduslaiku ticējumu par eksotisku būtņu dzīvēm skaistumu. XXI atkal būs pasaulredzējumu sintēžu laiks, jūs redzēsiet.
|
|