| grūdmūsvelcjūs jeb puve un revoluciuonāri |
Aug. 13th, 2010|06:40 pm |
Es gribēju pretenciozi rakstīt par to, ka līdz šim ņifiga no lauku dzīves neesmu sapratis, bet atcerējos, ka vai nu jāturpina ar agrīnam varbūt divdesmitgadiekam vēl piestāvošu 'bet es jau vispār no dzīves nekā nesaprotu', vai jāmaina vārdu lietojums. Pirmā taktika, protams, ir uzvarējusi, vārdu spēlēm pārāk karsts.
Vienā gan dalīšos - esmu pārliecinājies, ka novada līmenī dzīves kvalitāti ievērojamam uzlabojumam pietiek ar vienu-diviem ierēdņiem-entuziastiem (pat ne augstākajos krēslos), ar nosacījumu, ka viņiem, pats mazākais, netraucē. Secinājumi - sistēma ir papīra nams, balstīts uz pieradumu kā tradīciju, ka, lūk, siena ir šeit, bet durvis - tur, un visi ir pa savam, lai gan lieliski zina, kas notiek blakus. Pelētsācis nams, protams, noderētu un padotos samurajiskiem zobenvēcieniem, lai pēc tam varētu izlūgties šogunam līdzekļus jaunceltnei, piedraudot ar iešanu pie kaimiņa. Taču gudro ceļš ir necelt brēku un klusi un mierīgi pārbīdīt sienas un durvis, izveidojot jēdzīgu gaisa plūsmu. |
|