| |
[Nov. 28th, 2009|10:13 pm] |
Uzejot gadu vecu Solžeņicina nekrologu mēģināju atcerēties, ko no viņa vispār zinu.
Pirmais bija „Gulaga arhipelāgs”, ko atradu trimdas grāmatu dāvinājumu papildinātajos pamatskolas plauktos. Tie bija lieli sējumi, ko, iespējams, neviens pēc manis tā arī nav aizticis. Godīgi atzīstos, tos lasīju kā vēsturiski-dokumentāli-izklaidējošu darbu. Tas pēdējais raksturojums ir gluži dabisks – galu galā, autors Sistēmu atklāj caur savu pieredzi un citu atmiņu mnemoniskiem pierakstiem, kas vislabāk saglabājama anekdotisku epizožu virknes. Visbiežāk, protams, nesmieklīgas, kā epizode par īslaicīgu kameras biedru – kolhoza šoferi, kas 30.tajos dabūja pantu par pretvalstisku rīcību (vai ko tamlīdzīgu, varbūt kļūdos), jo parādes laikā noslāpis viņa vadītais kravas auto un neesot vairs bijis iekurbulējams. GULAG’s kā sistēmas apraksts atmiņā iespiedās ļoti labi – gan izsūtīto latviešu atmiņas, gan rietumvēsturnieku monogrāfijas Solžeņicina rāmī ievietojas kā papildus ilustrācijas vai statistikas, nekas vairāk. Šobrīd, šķiet, daudz vairāk uzmanības pievērstu dzīves ritma pakļaušanas kā cilvēka salaušanas priekšnoteikumam, nu, tur Fuko tekstu garā utml.
Kaut kad vēlāk jau nāca „Viena diena...”, tikai pirms gadiem diviem – „Vēža palāta”, un tas no viņa plašās autobiogrāfijas laikam arī būtu viss. Pirmā nav īpaši palikusi prātā, otrā gan – kā savādā latviešu valodā tulkots romāns par seksuāli apjukušiem ‘vēžiniekiem’ tāltālā provincē. Droši vien vajadzēja lasīt krieviski. |
|
|