| |
[Jul. 30th, 2009|05:15 pm] |
Vilcienam atsākot gaitu pēc apstāšanās Torņakalna stacijā nodomāju, ka varbūt tieši šoreiz uz blakussliedēm ieraudzīšu specvagonu ar izcilu nosaukumu. Šis vārdu virknējums toreiz krita par upuri slinkuma radītajai uzticībai paša atmiņai, sak, ko tādu aizmirst... Prātā grabēja diezgan droša pārliecības, ka uz objekta sāna uzkrāsotajiem vārdiem bija saistība ar gulšņiem, sajaukums ar pārdomām par piezīmju veikšanas in situ īpatnībām, kad pabraucu garām brīnumam vārdā "CEĻU MĒRVAGONS".
Bet "tas ar gulšņiem" joprojām ir kaut kur tur, uz sliedēm. Pārbraucienu laikā guļu arvien mazāk, taču nekas no tā nemainās. Kādas mazstacijas sienas krāso uz trepēm pakāpusies sieviete, kādā citā mazstacijā savu darbu garāmbraucēju skatieniem vēl mēnešiem atrādīt ļaus kāds vīrs ar krūmgriezi. Ne gluži kultūrainava, ne daba neņem virsroku, vietu atstājot antroponaturālam jūklim kā kompromisam, kas ik pa brīdim atrauj no lasīšanas, ja esi iekārtojies pie loga. Nemaz nezinu, vai tā ir cerība uz brīnumu kāda no 'spēku' triumfa veidā, vai bailes no pārmaiņām. Var jau būt, ka tā ir neticība, var jau būt - tā ir rutīna. Nu jau kāds laiks, kopš dažus pieradumus vairs nepakļauju konkrētus secinājumus sniedzošām introspektīvām analīzēm, komformisms (laikam).
|
|
|